Zilbiskie līdzskaņi

wpid-fashiontype5.jpeg
Magazin für Typografie

Strč prst skrz krk ir slavenākais čehu un slovāku mēles mežģis, kas parāda šīs valodu spējas veidot vārdus bez mazākas nepieciešamības pēc patskaņiem. Aptuvenā tulkojumā tas nozīmētu “izbāz savu pirkstu cauri kaklam”. Katrā no šiem vārdiem plūdenis r veido zilbisko centru, tādēļ to sauc par zilbisko līdzskani. Čehu un slovāku valodās šādas spējas piemīt zilbiskajiem r, l un m.

Līdzīgi čehu un slovāku prst (pirksts) un krk (kakls) latviešu valodā tādi zilbiskie līdzskani ir nāseņi un plūdeņi, kā arī j un v (kuru fonēmiskie varianti kļuva par patskaņiem i un u). Taču jau sensenos laikos tie ir sākuši paplašināties ar atbalsta patskani (parasti i un u), kopā veidojot t.s tautosillabiskos savienojumus. Šādi vlk jeb vḷk kļuva par vilku, bet kṛk par kaklu (lietuviski rīkle, gerklė). Savienojumā ar patskani veidojas diftongisks savienojums un zilbe kļūst gara (gulbis, manta, zirgs, samts), bet pozīcijā starp citiem līdzskaņiem var veidoties zilbes kodols un tādu līdzskani sauc par sillabisko sonantu (drēgns, pēkšņs, arkls, bebrs, posms, slapjš). Vārda sākumā skanenis parasti ir pilnvērtīgs līdzskanis, taču divskaņu savienojumā var veidot arī vārdus irt, urbt, art, ilgt, jemt – liet. imti, īgt – liet. ingzti. Tautosillabiskiem savienojumiem baltu valodās piemīt zilbes intonācija, jo īpaši uzsvērtajās zilbēs. Šādi, piemēram, krītošās vai stieptās intonācijas vietās pagarinoties er un ar, radās garumzīme vārdos dārzs, bērzs, tārps, mērkt, kārts pretēji lauztās intonācijas ķert, tvert, gards, bargs, vergs,

Nazalizācija

Patskaņu savienojumus ar nāseni un attiecīgi to izrunāšanu caur degunu sauc par nazalizāciju, kas raksturīga franču un poļu valodām. Latviešu valodā nazalizēta n [ŋ] skaņa veidojas savienojumos ar ng, ņģ, nk un ņķ, taču kopumā patskaņu nazalizācija laikam bijusi pārāk spēcīga, jo patskaņu savienojumi ar n lielākoties ir vēsturiski pārvērtušies. Ranka kļuva par roku, penki par pieci , tampti – tapt, topu, jungti – jūgt, tinklas par tīklu. Kuršu valodā nazalizētie patskaņi būs saglabājušies visilgāk, par ko liecina vēsturiskais kuršu piemineklis mūsdienu latviešu valodā – dzintars (liet. gintaras, dzītars).

Kurā brīdī tas notika un kas to izraisīja, neesot rakstiskiem avotiem no senākiem laikiem, ir grūti noskaidrojams. Valodnieki gan secina, ka tas esot noticis pēc ķ un ģ skaņu parādīšanās vēl pirms krustnešu ierašanās Latvijā 12.gs. beigās. Interesantus procesus var vērot lietuviešu valodā, kur nazālie savienojumi tikai vietām ir pārvērtušies par garajiem patskaņiem, ko atzīmē rakstos ar īpašiem burtiem ar deguntiņu (nosinė) ą, ę, į, ų (tos agrāk pēc poļu parauga izrunāja ar nazalizētu pieskaņu), tikai daļēji sekojot latviešu valodas attīstībai. E.g. kąsti–kost, lįsti – līst, bręsti – briest, ąžuolas – ozols, siųsti – sūtīt. Dažas paralēlformas ir palikušas arī latviešu valodā, piemēram, triekt-trenkt, liekt-lenkt, blenzt-bliezt.

Vai nazālo skaņu nomaiņa, kas izveidoja mūsdienu latviešu valodu varētu būt bijis jaunas rakstības ieviešanas brīdis? Vai būtu iespējams, ka pirms tam ir pastāvējis kāds kopīgs baltu rakstības paveids? Ja būtu pastāvējusi kāda veida latviešu rakstība, būtu nepieciešama vien dažu burtu kombinācija nomaiņa. Nāseņu, plūdeņu un puspatskaņu savienojumus varētu atzīmēt ar atsevišķu burtu vai burtu kombināciju, ko parasti izmanto kopā (piemēram, patskanis ar skaneņa norādi vai skanenis ar patskaņa atzīmi). Tādas zīmes izmantošana un tās nomaiņa pret citu (uo, ie) varētu izskaidrot vienmērīgu un konsekventu pāreju uz jaunajām skaņām.

Puspatskaņi

Vīrs un jērs ir labi piemēri, kur v un j darbojas kā pilnvērtīgi līdzskaņi. Šādi tie uzvedas arī vārda vidū patskaņa priekšā (krava, krauja). Atbilstoši Sīversa-Edžertona likumam (Sievers-Edgerton law) tas ir raksturīgs skaneņiem gandrīz visās indoeiropiešu valodās. Savukārt vārda vidū starp līdzskaņiem tie vokalizējas, pēc garajiem patskaņiem veidojas patskanis un līdzskanis (j, i, ij, v, u, uv).

Gotu hairdeis (gans) ir radies no protoģermāņu herdijaz < indoeiropiešu *kerdʰjos
Gotu harjis (karaspēks) no ģermāņu *harjaz <
kor-yo-s

Latviešu valodā tāda forma varētu būt arājs, kas izrunā pārvēršas par i, vietvārdā Araiši lieliski atspoguļojas šī īpatnība. Līdzīgi procesi darbojas vārdos rupjš, skumjš, zaļš (lietuviešu žãlias,igauņu baltu aizguvums haljas spilgts, gaiši zaļš) pretstatā gaišs, kur j ir vokalizējies un izveidojies divskanis. Mūsdienās to apzīmē ar palatizētu skaņu, bet senāk varētu parādīties i/j variants.

Protoģermāņu valodās interesanta parādība ir bijusi puspatskaņu geminācija. Šādi *jj un *ww pārvērtās par ggj/ggw ziemeļģermāņu un ddj/ggw austrumģermāņu valodās, savukārt rietumģermāņiem sākotnējais patskanis vokalizējās un pārvērtās par divskani.

*trewwyaz radīja vārdus triggws gotu un tryggr senskandināvu valodās
*triuwyaz trēowe senagļu un triuwi senaugšvācu (true, truthful, treu, uzticams)
*ajjis (ola) kļuva par gotu ada, senskandināvu egg, *aijaz vācu Ei, senangļu æg

Līdzīgi pārvērtības varētu būt notikušas daļā latviešu vārdu, kur iesaistījies j paveids. Izskatās, ka kuģis un kaķis varētu iegūt ķ un ģ skaņu no geminācijas savienojumā ar palatizāciju kuggjis (kogge, kuggi) un kakkjis (katte) pretstatā kj=c un gj=dz.

Cpl52_042v
J un V burti 870.gada manuskriptā

Būtu aizraujoši uzzināt, kā īstenībā tika atzīmēta palatizācija senākos laikos. Latīņu alfabētā burti J un V parādījās vien modernajā laikmetā. Ģermānu valodās izmantojamais W radās no divu V burtu apvienojuma, kas agrākajos laikos tika rakstīts kā “V V” un “u u”. Angļu valodā šim nolūkam tika izmantota rūna wynn. 16.gadsimtā jaunieviestais burts bija tik neierasts, ka cilvēki nemaz nezināja, ko ar šo burtu darīt un kā to saukt, e.g. bavārieši izdomāja tam vārdu auwawau. Divas atšķirīgas formas u v burtam izveidojās viduslaikos, kad vārda sākumā tas tika attēlots kā lielais V un vārda vidū un galā kā mazais u, ko vēlāk pārveidoja arī par lielo U. Tikai 1386.gadā pirmoreiz gotu alfabēta u tika attēlots pirms v. Franču akadēmija atzina burtu u un v atšķirību vien 1762.gada. Savukārt J burts izveidojās kā i paveids, ko attēloja latīņu ciparu galā (e.g. xxiij 23). Tas pirmoreiz parādījās 1524.gadā kāda Džana Džordžio Trisino grāmatā par nesen itāļu alfabētam pievienotajiem burtiem.

Skaneņi un patskaņi

Noslēdzot sadaļu par skaneņu un patskaņu savienojumiem, apkopoju tos nelielā tabulā, kurā var redzēt zilbisko nāseņu un plūdeņu attīstību par tautosillabiskajiem savienojumiem un iespējamās kombinācijas vārda saknēs arī tad, kad tie neveido vienu zilbi ar patskani. Iekļāvu arī mīkstinātos, pagarinātos un savienojumus ar divskaņiem. Zaļie rombi parāda zilbisko līdzskaņu pārvēršanos divskaņos, taču neizzūdot pārvērstajām kombinācijām pavisam.

ResonVocal

Dažiem no šiem savienojumiem ir īpaša loma gramatisko formu veidošanā, ko apskatīšu citā reizē. Protams, ka  visiem šiem savienojumiem nebūtu nepieciešami atsevišķi burti, jo tos varētu veidot no pamatburtu kombinācijām. Alternatīvi varētu izmantot arī pamatburtu atzīmēšanu ar pagarinājumu, mīkstinājumu vai patskaņa klātbūtni (varbūt būtu kāds veids intonācijas apzīmēšanai). Kopīgi burti ar nāseņiem varētu būt nazalizētiem patskaņiem, kas pārvērtās par divskaņiem, savukārt aj, ej, av varētu tikt izmanoti kā divskaņi. Ņemot vērā, ka pagarinātās un mīkstinātās skaņu kombinācijas radās tieši latviešu valodā, šīm īpatnībām būtu jābūt iekļautām jebkāda veida rakstu sistēmā, lai cik vienkāršota vai detalizēta tā arī būtu.

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s