Līdzskaņu sakausējumi

Līdzskaņu grupas, dvīņi un trīņi

640PX-~1
Hērkals un Nesas kentaurs. Nessus uz šīs amforas rakstīts ar T, kas apzīmē Sampi burtu
ksi
Krievijas cara Pētera I labojumi ortogrāfijas reformas priekšlikumā

Grieķu alfabētā ir vairāki burti, kas apzīmē saliktās skaņas. Tādas ir tēta Θθ (TH), zēta Ζζ (mūsdienu Z), ksī Ξ, ξ (KS), psī Ψψ (PS), Φφ (PH) un hī Χχ (CH). No aprites ir izgājis burts Sampi Ϡ, ϡ., par kuru fonētisko vērtību nav pārliecības, taču pētnieki uzskata, ka tas esot bijis trešais nebaslīgo slēdzeņu un spiranta apvienojums- ts (līdzās ps un ks). Mūsdienu Z savukārt varētu būt bijusi DZ vai ZD skaņa. Latīņu alfabētā tādi ir X (iks) un Q (kv) burti. Interesanti, ka arī kirilicā ir bijušās tādas skaņas, kas aizgūtas no grieķu alfabēta, taču Krievijas cars Pēteris I 1710.gada ortogrāfiskās reformas laikā svītrojis Ksi Ѯ, ѯ un Psi Ѱ, ѱ burtus no alfabēta laukā. Tie tika izmantoti grieķu cilmes vārdos, taču reizēm arī tādā veidā – ѱы (suņi).

Īslandiešu valodā, kas ir tuvākā senskandināvu valodai, pimēram, ir šādi līdzskaņu savienojumi: fl un fn (f pēc patskaņa izrunā kā p, piem., safn  [sapn] muzejs), sl, sn, sl, rn un ll (to izrunā  iesprauž izrunā t skāņu, e.g. íslenska is+t+lenska), hv (kv, angļu w/wh). Senskandināvu valodās velārie slēdzeņi palatizējās priekšējo patskaņu priekšā un izveidoja kj,gj un skj, kas joprojām parādās īslandiešu valodā (un arī dāņu Jitlandes dialektā), bet citās valodās šīs skaņas tālāk pārvērtās par tj, dj un stj vai arī spirantos ç, j, and š, savukārt dāņu valodā notika regresīvs process – skaņas pārvērtās atpakaļ par k, g un sk. Kaut kas līdzīgs skaņu pārmaiņām baltu valodās, vai ne?

Katram burtam ir savs raksturs un preferences. Lūpeņi labrātāk veido savienojumus ar citiem lūpeņiem vai citām “pietuvinātām” skaņām. Visaktīvākie savukārt ir plūdeņi l un r, kas iesaistās tautosillabiskajos savienojumos ar patskaņiem, šādi pagarinot zilbi. Jāpiebilst, ka salikteņos var atrast arī visus citus iespējamos variantus.

Slēdzeņu un plūdeņu savienojumos, piemēram, vārda sākumā zobeņi neveido savienojums ar l un n, bet lūpeņi ar n, nevienam zobenim latviski nav savienojuma ar m (!), ja nu vienīgi salikteņu sadures vietās. Dl, dm, bn parasti pārvēršas par gl, gm, gn, taču reizumis var atrast arī tos. Latviešu valodā nav spirantu savienojumu ar vibrantu, te parasti talkā nāk t, k vai p (skr, spr, str, kaut kādi līdzīgi procesi “īstlandiešu” iestarpinājumiem), kuriem gan nav balsīgo brāļu, taču tādi trīņu pāri gan ir skl un zgl, gan ļoti nedaudzos vārdos. Tāpat var novērot, ka dvīņu kopām (spirants+nāsenis/plūdenis) ir raksturīga mija abām skaņām reizē (zizlis-zižļa, usne-ušņu, zvaigzne-zvaigžņu, vilnis-viļņu, trellis-treļļi, rīkste – rīkšu, senāk rīkšķu.

Apkopojot informāciju par līdzskaņu kopām no gramatikas grāmatām (starp citu, jau Vecajam Stenderam ir apkopotas visas sākumburtu kombinācijas) un pavingrinoties ar dažiem vārdiem, sanāca šāda kopaina. Šoreiz ar tumšāko toni atzīmēju slēdzeņus un berzeņus  vārda sākotnējā pozīcijā. Lielas neskaidrības  rada mīkstais ŗ (pārāk nenoteikti tas uzvedas ārpus ierastām miju vietām), taču arzīmēju to ar blāvāku krāsu. Galotnes atzīmēju tikai palatizēto līdzskaņu šņāceņus š priekšā (bjš, mjš, pjš un bjš, ņš, ļš, ŗš), šķiet, ka  -cis, -ķis, -ģis, -dzis,- dze šādus brīnumus neveido.

rkst2
Līdzskaņu kombinācijas latviešu valodā

Visgarākās līdzskaņu grupas latviešu valodā tādējādi ir  lkst, bsmj, gsmj, rsmj, rbst, lpst, rgst, rkst, ngst,lgst, rgzd… Kopā ar galotni tas varētu būt maksimāli 5 līdzskaņi. Varat paspēlēties ar.

Nedaudz par burtiem, kas būtu nepieciešami šo daudzo skaņu apzīmēšanai. Ps un ks skaņu kopa neparādās latviešu vārdos pārāk bieži, tādēļ atsevišķs burts šīs skaņu kopas apzīmēšanai laikam jau nebūtu vajadzīgs. DIezgan bieži tās atrodamas vārda galā, kas locījumos tiek sadalītas. Taču noderīgi būtu atzīmēt ar atsevišķu burtu   afrikatas dz un dž  (nez kāpēc ts=c un tš=č tādi ir). No vārdiem ausma, austra, auseklis, aust, smaids, skaidrs, aste, astri, skaisti, klīstu, krāšņi, šņākt, stikls, mirklis, rakstīt, džinkstēt, pinkšķēt, plāksne utt. var secināt, ka atsevišķām skaņu kopām acīmredzot ir bijusi īpaša nozīme. Liekas, ka līdzīgi anglosakšu st un ng rūnām, skandināvu skaņām ng, nd un mb dažas no tām varētu būt ļoti noderīgas latviešu valodā  gan vārda sākumā, gan piedēkļos, gan gramatiskajās formās. Nav skaidrs gan,  cik daudzām. Turklāt ir interesanti, ka lietuviešu valodā vārddarināšanā tiek izmantotas līdzīgas burtu kopas, tikai mazliet citādāk. Piemēram, latviešu kst atgādina lietuviešu piedēklis -kšt-, ar ko gan atvasina deminutīvus, piemēram, velniūkštis (velniņš), velnykštis (vilnainīte, aitiņa). Vai te nevarētu parādīties kāda viena burta dažādi skanējumi?

Līdzskaņu sakausējumi vārda sākumā (LV vs EN)

Līdzskaņu kombinācijas ir raksturīgas arī angļu valodai, kur tās sauc par klāsteriem (consonant clusters) vai sakausējumiem (consonant blends). Nereti vārda sākumā esošie sakausējumi veido līdzīgas nozīmes vārdus, piemēram, where the green grass grows (kur aug zaļa zāle) vai fly/flea/flee (muša vai lidot/blusa/aizlaisties). Internetā var atrast neskaitāmus vingrinājumus burtkopu treniņam angļu valodas apmācībai: Consonant Blends.

Atšķirot sakausējumu burtus pēc līdzskaņu veida, izveidoju divas shēmas latviešu un angļu valodai, lai varētu redzēt, cik pārsteidzoši līdzīgi ir fonoloģiski procesi abās valodās, un labāk izprastu atšķirības. Galveno lomu parasti spēlē skaneņi un puspatskanis v, kas šķir slēdzeni un berzeni no patskaņa, izņemot gadījumus, kad s/š atrodas pirms nebalsīgā slēdzeņa (st/sk/sp/šķ), kas spēj veidot trīskāršus savienojumus ar skaneņa piejaukumu (skl/skr/str/spr/spļ).Mīkstais ŗ arī varētu iesaistīties tādās kombinācijās (kŗaut, gŗūt, gŗava, bedŗains), taču šoreiz to neesmu atzīmējis. Visticamāk, daudz citādāks nekā parastais r tas nevarētu būt. Lai shēmā attēlotu visas sākumkombinācijas, sibilantu un skaneņu kombināciju attēloju no labās puses, potenciāli trīņus veidojošas kombinācijas ir izdalītas ar treknāku līniju.

initConLV1
Līdzskaņu kombinācijas latviešu vārdu sākumā

Daži sakausējumi ir ļoti reti (ar uguni jāmeklē senajās vārdnīcās) un ir ar īpašu stilistisku nokrāsu (dvīnis, žņaugt, žmiegt, žļambāt, sklandrausis, šņāpt, šņākt, šņukurs), citi savukārt veido neskaitāmus vārdu variantus (smiet, smaidīt, smiekli, smīns, smalks, smilts, smarža, smirdēt, smeķēt, smails, smelt, smēde). Nudien nezinu, vai tā ir nejauša sakritība, bet smaids (smile) un kalējs (smith) angliski arī sākas ar tiem pašiem burtiem.

EngGr22
Sakausējumi angļu vārdu sākumā

Veicot nelielu pētījumu par angļu valodas sākumburtiem, izveidojusies šāda aina, kas lielos vilcienos atgādina latviešu valodas sakausējumus (ja neņem vērā mīkstināto līdzskaņu trūkumu un aspirēto līdzskaņu klātbūtni). Uzreiz var pamanīt sibilantu pusē vienīgo S burtu, kuram līdzās ir SH (š), kas parasti parādās angļu aizguvumos no vācu vai jidiša valodas (sch, sh). Latviešu TR, TV, DR, DV atbilstu angļu TR, TW, DR un DW, piemēram, dvīnis-twin, kas parāda kopīgas indoeiropiešu saknes. Savukārt, tādas burtkopas kā PHL, SPH, CHR, SQU parādās jo īpaši grieķu un latīņu aizguvumu vārdos (sfēra, sfinksa, flegma, skvērs, Kristus), kas ir kļuvuši par neatņemamu valodas daļu kopš mūsdienu angļu rakstības standartizēšanas 16.gadsimtā. Grieķu vārdu sākumā ir plaši izplatīti savienojumi ar diviem berzeņiem (PT, PHT, PHTH, PHR, SPHR, PHL, CT, CHTH, BD), savienojums PS  un savienojumi ar nāseni  PN un MN, piemēram, pterodaktils, bdēlijs, pneimatisks, mnemonisks, htonisks. Zinātni par zīmogiem sauc par sfraģistiku jeb sigilogrāfiju, un tas varētu būt vārds ar garāko sākotnējo līdzskaņu kausējumu angļu valodā (sphragistics, līdzās latiņu sigillography). Angļu valoda lieliski iekļauj arī jaunākos aizguvumus, nereti to oriģinālrakstībā (khaki, kwanzaa, schtick/shtik, schmuck, schwarmerei u.tml.), kuru nozīme tad nu jāskatās vārdnīcās. Etimoloģiska rakstība ļauj  nojaust, vai  vārds nāk no seno angļu vai normaņu laikmeta, Indijas, Vācijas vai renesanses laikmeta grieķu un latīņu aizguvumiem. Īpaši atzīmēju neordinārus burtu savienojumus, kas nāk no grieķu aizguvumiem.

Var skaidri redzēt fonēmiskās rakstības priekšrocības latviešu valodā, kur viena skaņa parasti tiek atzīmēta ar vienu un to pašu burtu un vārda izruna nav ikreiz jāskatās vārdnīcās.Bet no rakstības vēstures skatu punkta tas varētu sniegt papildu dimensiju pārdomām par latviešu rakstību pirms 16.gadsimta. Interesanti, ka pirmā Bībele angļu valodā tika izdota vien 1535.gadā (ar Anglijas karaļa Indriķa VIII atļauju 1539.gadā), latviski Glika Bībele tika iztulkota un izdota 1689.-1694.gadā. Pēc grāmatu drukāšanas izplatīšanas Anglijā tika izveidota mūsdienu rakstība, anglosakšu rūnu rakstā un seno rokrakstu veidā saglabājot seno angļu valodu. Vai pirms vācu reformācijas izveidotās latviešu gotu raksta ir pastāvējis kāds cits valodas pieraksts latviešu valodā? Valodas senatnīgums liek domāt, ka tā tas varētu būt, taču pagaidām tas ir diezgan teorētiski.

Plūdeņi

Sengrieķu gramatiķis Dionīsijs Trāķietis attiecībā uz klasiskās grieķu valodas fonēmām [L],[R],[M],[N]izmanto vārdu ὑγρός (hygrós, “slapjš”), kas pārtapis par latīņu liquidus un attiecas uz plūdeņu skaņām. Blakus citiem līdzskaņiem tie itin bieži parādās līdzskaņu savienojumos, tiem ir viegli plūstoša ietekme uz pantmēru grieķu klasiskajā dzejā. Šajā sadaļā par plūdeņiem attiecīgi tiek saukti visa skaneņu līdzskaņu kopa.

Latīņu valodā plūdeņi ir vienmēr līdzās slēdzeņiem līdzskaņu kombinācijas vārda sākotnē, bet vārda vidū tie otrādi parasti atrodas pirms tiem. Tātad plūdeņiem ir jābūt ciešā saskarē ar zilbes patskani (artem, trado). No slēdzeņu un plūdeņu savienojumiem (muta cum liquida) latīņu valodas vārdu sākumā iztrūkst vienīgi TL un DL kombinācijas, kā arī DR (kas ir grieķu cilmes vārdos dromedārs, drakons). No savienojumiem ar nāseņiem parasta ir tikai GN (gnosco), ar m gan nav latīņu ausij tīkamu sakausējumu. Pārējās iespējamās līdzskaņu kombinācijas šajā pozīcijā veido vienīgi S ar nebalsīgu slēdzeni (SP, SC, ST, X), turklāt arī un trīņu kombinācijās plūdeņi ir neiztrūkstošs elements pirms patskaņa (SPR, SPL, SCR, SCL, STR, STL).  Indoeiropiešu s-mobile (piemēram, sniegs – latīņu nix) parāda arī s plūstošo dabu šādā pozīcijā. Senajās latīņu gramatikās S kopā ar L, M, N, R un F tika iedalīti puspatskaņu grupā (semivocales)

Latīņu aizguvumos no grieķu valodas parādās arī tai neraksturīgi savienojumi – PHR, SPH, CHR, CHL, PHTH ar grieķu aspirētam slēdzeņu skaņām (Φ,Χ,Θ). Latīņu tradīcija šādi rakstos atainot grieķu burtus nonāca arī angļu valodā un var izskaidrot, piemēram, kādēļ vārdu skola raksta SCHOOL (no grieķu σχολείον, latīņu scholascola,  sākotnēji σχολή “brīvais laiks, izklaide) . Grieķu un latīņu valodas renesanses laikmetā atstājušas dziļu iespaidu uz mūsdienu angļu valodas rakstību.

Latina

Baltu un ģermāņu valodās parasti ir savienojumi starp spirantiem un plūdeņiem , kas nav raksturīgi latīņu valodai (e.g.  smaragdus – smaragds). S savienojums ar U vai ļoti svarīgā latīņu burtkopa QU, kura patskanis u iegūst plūdeņa īpašības [v] arī kļūst par līdzskaņu grupu  (e.g. suavis – salds, squama – zvīņas).

Slēdzeņu savienojumi ar plūdeņiem ir bieži sastopami arī citās valodās, tos pat varētu uzskatīt par sava veida pamatsskausējumiem, kuriem klāt nāk katras valodas fonētiskās īpatnbas. Zilbiskie līdzskaņi čehu valodā  ir lielisks piemērs plūdeņu lomai valodā radīt zilbes un vārda pamatu. Nav parastas divu līdzskaņu dubultojums vārda sākumā. Spāņu valodā ierastais dubultais LL (llano, lat. planus – plāns, llave, lat. clavus  – atslēga, llama, lat. flamma – liesma) gan ir tikai rakstos, runā pārvēršoties par [(l)j] skaņu.

Sakausējumi vārda vidū

Kas nav pieļaujams vārda sākumā, kļūst iespējams vārda vidū. Patskaņi abpus līdzskaņu kopai atvieglo tās izrunu un rada neskaitāmas kombinācijas. Šoreiz apskatīšu latviešu valodas līdzskaņu sakausējumus ar plūdeņiem vārda vidū, kas atvasināmi no līdzskaņu sakausējumiem vārda sākumā. Līdzskaņu mijas un modifikācijas gramatiskajās pozīcijās neņemšu vērā (ļoti iespējams, ka tās varētu būt radušās jau modernajā laikmetā).  K-ķ-c un g-ģ-dz mijas arī būtībā ir pozicionālas vai nu vēsturiskajā, vai gramatiskajā aspektā, kuras, iespējams, veidojušās latīņu gramatikas iespaidā.

 

 

LatBur

 

Dīvainā kārtā salīdzinājumā ar sakausējumiem vārda sākumā vārda vidū pazūd visi līdzskaņu savienojumi ar V, izņemot TV, turklāt tikai salikteņos un atvasinājumos (ietve, lietvedis, atvērt, patversme). Nez kur tādā gadījumā radies latvju vārds?

Wasp_March_2008-3 (1)
Lapsene – Vespa, SP metatēze latviešu valodā Papīrlapsenes bildes autors: Joaquim Alves Gaspar, Wikimedia Commons

No trīņiem vārda vidū paliek tikai STR (astri, austrumi), bet burtkopa SP ir sastopama tikai pārstatījumā jeb metatēzē PS (e.g. latīņu vespa, angļu waSP – laPSene).

Slēdzeņu un plūdeņu savienojumiem nāk klāt savienojumi ar nāseņiem PN, TN, DN, KM (sapnis, nerātnis, palaidnis, akmens), lai gan tie galvenokārt parādās atvasinājumos, piemēram, burtkopa GM – tikai ar plūdeņiem abās pusēs (valgme). BN un DL atrodami vien dažos vietvārdos (Dubna, Madliena), DL parasti nomaina GL (sedli-segli).

Vārda vidū plūdeņi viegli dubultojas un savienojas savā starpā, izņemot gadījumos, kad to pirmais elements ir nāsenis (NM, NL, NR, MR, ML, MN, NV, MV) un LR. Nereti talkā nāk kāds slēdzenis satrp tiem – mBr, mPr, mPl, nGr, lDr, nDr (stumbrs, jumprava, templis, stingrs, meldri, gandrs). Tas būs iepaticies arī citiem plūdeņiem, tādēļ šis princips tiek plaši izmantots vārddarināšanā (arkls, ērglis,virkne, tilpne, celtnis, skaldne). Sastopamas arī R un sonorantu līdzskaņu grupas (dārzs, karsēt), kas vārda sākumā prasīja iestarpinājumu sTr, sKr, sPr (strēbt, skriet, spriest).

Plūdeņi vārda vidū gan labprāt veido savienojumus ar visiem slēdzeņiem. Tie ir ļoti izplatīti. Nāseņu savienojumi ir retāki, kas laika gaitā ir izzuduši nazālo skaņu pārvēršanās dēļ . Palikušajiem ir vērojamas zināmas preferences –  lūpeņi biedrojas ar M, bet aukslējeņi ar N (dumpis, rumba, dunkāt, kungs). DM un TM atrodami tikai salikteņos (sudmalas, sētmala), bet to metatēzes MT un MD ir tikpat bieži sastopami kā NT un ND (samts, cimds, klints, punduris).

Līdzskaņu grupas  grieķu vārdu sākumā

Noslēgumā vēl nedaudz par līdzskaņu grupām grieķu valodā. Iedvesmas avots šim ierakstam par plūdeņiem ir bijis šis salīdzināmās valodniecības darbs: Modern philology: Its Discoveries, history and influence. Benjamin W. Dwights, 1864, New York. Tajā iekļautā plūdeņu un līdzskaņu savienojumu analīze latīņu un grieķu valodās ļauj izveidot kopskatu arī par grieķu valodas līdzskaņu savienojumiem. Tas varētu palīdzēt sajust, cik atšķirīga ir grieķu skaņu sistēma no latīņu, angļu vai latviešu valodas. Sengrieķu kultūra ir rietumu civilizācijas šūpulis, tādēļ nav jābrīnās, ka tās vārdi ir kļuvuši par neatņemamo starptautiskās leksikas un zinātniskās valodas daļu.

Ellenika

Klāt ierastajiem savienojumiem latīņu valodā starp plūdeņiem un slēdzeņiem grieķu valodā ir redzama daudzveidība līdzskaņu savienojumiem ar M un L, balsīgo un nebalsīgo līdzskaņu formas ar S, kā arī slēdzeņu savstarpējos veidojumos:

τλ,θλ, χλ, χρ, δρ, θρ, φρ, δμ, τμ, κμ, χμ, ςμ

κν, δν, πν, θν, μν, πν, μπ, μπρ, μπλ

βδ, βγ, γδ, κτ, πτ, φθ, φτ, γκ, γκρ, ντ, ντρ

ξ, ψ, ζ, τζ, σχ, σθ, σβ, σφ, ςφρ, σκν

Pneimatiskie ieroči, ksenofobiskais noskaņojums, pterodaktili, pseidozinātne, sfēriskie spoguļi un mnemoniskie paņēmieni ir daži piemēri specifiskai leksikai, kas ilustrē šādu burtkopu lietošanu arī latviešu valodā. Tikpat interesanti ir pavērot, kā modernā grieķu valoda pielāgo  starptautiskās leksikas vārdus grieķu fonētiskajai sistēmai:

Γκαζελα – gazele

Μπαμπου – bambuss

Μπλουζον – blūze

Τζακουαρ – jaguārs

Ζαφειρι – safīrs

Titulbildes avots: Sabiles pilsētas mājas lapa Abavas rumba

 

 

 

 

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s