Iepazīšanās ar seno ķeltu ogama rakstību rosina domāt arī par senās latviešu rakstības esamību. Kāda tā varētu būt bijusi? Cik ļoti tā varētu atšķirties no mūsdienu valodas? Kā gan citādāk senie cilvēki varētu atcerēties neskaitāmus augu un dzīvnieku nosaukumus? Tik daudz locījumu un darbības vārdu formu esamība liek domāt, ka kaut kādā veidā tas viss tika nodots no vienas paaudzes otrai. Starpkultūru kontakti starp senajām tautām tika uzturēti arī līdz latīņu rakstības atnākšanai, taču nav droši zināms par rakstu sistēmas izveidi Senlatvijā. Lingvistiskā paleontoloģija varētu sniegt kādas liecības par noteiktu skaņu rašanos, kas atšķir vienu valodu no otras. Senlatviešu ciltis esot nodalījušās no senlietuviešu ciltīm 5.-7.gadsimtā, protams, pastāvot daudzu cilšu valodu variantiem. Rakstu valoda varētu veicināt tās standartizāciju un stabilizāciju laika gaitā. Kurā brīdi tas varētu būt noticis? Pārāk daudz nezināmo.
No latviešu valodas īpatnībām varētu būt interesantas patskaņu pagarināšana, šaurā un platā e, līdzskaņu mijas un mīkstā ŗ izmantošana, nemaz nerunājot par uzsvaru un intonāciju norādi. Ja rakstība būtu bijusi, kā visas šīs parādības tajā iekļautos? Lingvistiskajos džungļos ir viegli apmaldīties. Taču mēģināšu apskatīt pieejamos materiālus, varbūt ko interesantu izdosies atrast.
“Bildu Abbize” Ievadam
Līdzskaņu klasifikācija
Geminācija
Līdzskaņu sakausējumi vārda sākumā (LV vs EN)
Plūdeņi un līdzskaņu sakausējumi (latīņu, grieķu)
Līdzskaņu sakausējumi vārda vidū
Nazalizācija
Puspatskaņi
Skaneņi un patskaņi
Spāņu un franču valodās
Slāvu valodās
Baltu valodās
1787.gadā Jelgavā iznāca pirmā ilustrētā ābece latviešu valodā. Vecais Stenders izdeva pilnīgu latviešu valodas gramatikas grāmatu Neue vollständige lettische Grammatik jau 1761.gadā Braunšveigā, veltot to Kurzemes un Zemgales hercogistes bruņniecībai un muižniecībai. 1783.gadā iznāca tās otrais izdevums.
Bildu ābices boksterēšanas mākslā tiek izšķirti tie mazie bokstabi, tie priekšnieki, tie pieci īsi skandinieki, gaŗi skandinieki ar gaŗu zīmi virsū un sānos, tie pieci jumi, neskaņi un zīmeti neskaņi.
Vecais Stenders raksta, ka, latviski rakstot, izmanto latīņu burtus, bet drukā – vācu burtus, kas gan piemēroti latviešu izrunai. Latviešu valodā atrodami skandinieki jeb Vocalibus a, e, i, o, u un jumi jeb Diphtongi ai, au, ee, ei un ui, arī oi (sastopams vienīgi vārdā woi, ko uzrunā arī kā wai, wui). Neskaņi jeb Consonantes ir b, d, g, j, k, l, m, n, r, p, s, t, w, z un sch, ko,uzrunā kā vienu skaņu līdzīgi franču ge. Tad ir vēl 6 Litteras virgulatas jeb “zīmēti”, pārsvītroti g, k, l, n, r, un s (ģ. ķ. ļ, ņ, ŗ un š), šādi varētu atzīmēt arī b, m, p, v, tomēr raksta bj, mj, pj un wj. 7 burti latviešu ābecē iztrūkst, proti. c, f, h, q, v, x un y. C skaņu atzīmē ar z, q ar kw, x ar ks, y ar i. Vācu ph, v un f latviešu valodā nav nemaz, tādēļ Friz tiek saukts par Prici vai Sprici, jaunie zemniekbērni gan vācu valodu prot un sauc viņu par Frici. Fräulein kļūst par preileni, Jungfer par jumpravu, Phillip par Wihlipu, Viertel jeb Veerendeel par peerendeele vai weerendeele (cetrurtdaļa). St un sk un sp izrunā lejasvāciski, Schade ir skahde, Schanze – skanste, Bischof – bihskaps. H burta latviešu alfabētā nav nemaz, tādēļ Herzen Herr kļūst par Erzen Err. H parādās vienīgi izsaukuma vārdos ha, he, aha, ahu, ho ho, hel hel, huja, huschga! Kā raksta Vecais Stenders – tie nemaz neesot vārdi, bet Exclamationes.
Skandinieku pagarina blakus stāvošs h, lokatīvā gan h vietā izmanto Crafin jeb jumtiņa zīmi (krohgâ, semmê, kruhmôs). O parasti pārvēršas par a (koa?, Otte Attis, Solomon Salamans, Sophie Sappe). Bisse ir bize, bet ar pārsvītrotu s tā kļūst par bisi. Līdzīgi meschâ ir mežā, bet kweeschi ar pārsvītrotu s ir kvieši. Aws Stendera ausij reizēm uzklausās pēc aufs, tad sprediķa laikā viņš atceras par paklīdušu ausi, nevis avi. Taws izklausās pēc tauws vai taus, bet Jelgawa pēc Jelgauwa vai Jelgaua. Awis izrunā nevis kā auis, auwis vai latīņu putna vārdā avis, bet gan awwis.. Vārdos Deews, tehws un gohws nominatīva parasti netiek izrunāts w. Deewa wahrds nevar jaukt ar Deewa wards, citādi latvieši domā, ka runā par Dieva vardi.
Vecais Stenders Latviešu gramatikas ievadā piemin Heinriha Adolfija darbu Erster Versuch einer Kurtzverfasseten Anleitung zur lettischen Sprache (1685), no kurienes viņš patapinājis deklinācijas un konjugācijas. Tātad šāda uz lejasvācu rakstību balstīta latvuešu ortogrāfija pastāvēja no 17. līdz pat 19.gadsimta vidum gandrīz nemainītā veidā. Svarīgākos jauninājumus ieviesa Georgs Mancelis, škirot garos un īsos patskaņus, mīkstinājumys norādot ar pārsvītrojumu Virgulata, izmantojot t.s. “čupu burtus”.
