Lauzums un stiepums

Paturpinot iesākto ceļojumu intonāciju pasaulē, ko iesāku ar šo ierakstu, šoreiz nedaudz plašāk par intonāciju sadalījumu. Dīvainā kārtā, saklausot zilbes intonācijas atšķirības lietuviešu valodā (sáulė – Slius), nākas secināt, ka to daba abās valodās atšķiras. Lietuviešu valodā tiek uzsvērts attiecīgi vai nu patskaņa/divskaņa/zilbiskā līdzskaņa iesākums (tvirtaprãdė príegaidė, akūts) vai nobeigums (tvirtagãlė, cirkumflekss). Otrā ir latviešu krītošās intonācijas analogs, bet pirmā parasti atbilst vai nu stieptajam (saũle), vai lauztajam garumam latviešu valodā. Tātad lauzuma un stiepuma izveidošanās ir bijusi pilnīgi neatkarīgs latviešu valodas attīstības process (ar paralēlēm žemaišu valodā).

Vēsturiski lauzums radās, atvelkot vārda uzsvaru uz pirmo zilbi, kas noticis somugru valodu iespaidā. Interesanti, ka igauņiem h kombinācijā ar patskaņiem nedaudz nelogiski parādās arī vācu aizguvumos, piemēram, tāfele – tahvel no vācu Taffel, vafele- vahvel), kas varētu būt lauzuma prototips un vācu izrunas atdarinājums, savukārt lībiešiem rakstos lauzums netiek atzīmēts. Ir izteikti viedokļi, ka gotu rakstā ieviestā latviešu garuma zīme (kahja=kāja ) varētu apzīmēt lauzumu (eesahkt = iesākt), taču līdz pat 1830.gadam par dažādu patskaņu izrunu vācu mācītāju rakstos ziņu neesot.

 

Tā kā lauzums nerodas visos vārdos, skaidrojams būtu, kurās vietās vai kādos apstākļos tas rodas.  Tas jau ir ceļojums valodas aizvēsturē, ko veic salīdzināmās valodniecības zinātnieki. Lielisks vēsturisko likumsakarību apkopojums atrodams Frederika Kortlanda rakstā (Historical laws of Baltic accentuation Kortlandt, Baltistica 1977), kas atspoguļo aizraujošas debates zinātnieku vidū, par ko valodas lietotāji droši vien nemaz nenojauš.

 

Tā varētu būt ļoti sena indoeiropiešu valodas parādība, kas liecina par rīkles skaņu laringālo līdzskaņu zudumu. Pēc laringāļu teorijas šie h skaņu paveidi vēlāk pārvērtās par patskaņiem, savstarpēji mijiedarbojoties un tad izzūdot. Laringāļu zudums izraisīja divējādu efektu, glotalizējot tam sekojošo balsīgo līdzskani un iekrāsojot iepriekšējo patskani, kur latviešu valodā pēc uzsvara nostabilizēšanās šiem patskaņiem  radies lauztais garums.

 

Cik dziļi šī parādība ļauj aizrakties līdz protovalodas skaņām? Var iztēloties seno cilvēku balss aparātu ar rūkšanas un krekstēšanas skaņām. Rīkle ir kā  skaņu kalve, kas kopš senseniem laikiem ļāva diferencēt dažādus patskaņus, izkalt jaunas skaņas. Piemēram, dažādas skaņas no hetu H-K kopuma, no kurām kādu brīdi izšķīlās arī S (vai latviešu KST-KŠĶ iespraudums nebūs radies līdzīgā veidā?).  Tad ar gaisa plūsmas un piedvesmas palīdzibu dažas skaņas kļuva balsīgas. Domājams, ka tieši šī protolīdzskaņu mijiedarbība ar patskaņiem radījusi ne tikai balsīgās skaņas, bet veicinājusi arī palatalizētu skaņu rašanos latviešu valodā (āzis, āķis, acis, ieraudzīt).  Turklāt tādi vārdu pāri  kā vēss-vēzis, ass-āzis, auss-auzas liecina par šo skaņu ietekmi arī uz morfoloģisko attīstību, kas varētu veicināt IS deklinācijas rašanos.

Knabt
Zilbes intonāciju pārmaiņas vienas saknes vārdos

Izveidojoties jaunām skaņām, kādu patskani varēja pastiept garāku (īpaši savienojumā ar plūdeņiem). Apskatot pamatdarbības vārdus, izskatās, ka stieptais garums ir radies vēlāk, veidojot jaunus atvasinājumus un deverbālos lietvārdus. Īpaši atkārtotas darbības gadījumā patskanis tiek pastiepts vēl vairāk, bet kopumā atvasinājumi saglabā pamatsaknes zilbes intonāciju.
Svešvārdos intonāciju sadalījums ir ļoti vienkāršs – garajās zilbēs parādās tikai stieptais garums (izņemot dažus vārdus ar r – karte, korts, maršs). Šādi var izskaidrot lielu vairumu latviešu heterotonu (zā̃le – Saal, lā̃dēt – laden , vī̃le – Feil, bā̃rs, rõta, kā̃rtis, gā̃ze), liekot domāt, ka latviešu vārdu izruna šajās pozīcijās pēc noklusējuma ir atšķirīga. Lietuviešu valodā parasti stieptajam garumam atbilst akūts bez uzsvara maiņām starp vārda sakni un galotni. Pretēji latviešu valodai patskaņi pastiepjas tieši  mainīgajās pozīcijās (rãtas – ratù rats, kẽlias – keliù ceļš, ẽglė – eglè egle). Vai te būtu potenciāls arī īsajam lauzumam?

 

Lai ieraudzītu noteiktās likumsakarības zilbes intonāciju iedalījumā pa vārdiem, ir nepieciešams vārdu daudzdimensionalitāti reducēt. Šoreiz izvēlējos attēlot pamatdarbības vārdus, apskatot sakarību starp saknes patskani vai zilbisko līdzskani un saknes iekšējo līdzskani. Svešvārdi šeit tiek diskriminēti, jo tie rada papildu troksni. Intonācijas atzīmēju atbilstoši vārdnīcu norādēm, iekrāsojot vārdu saknes intonāciju ar atšķirīgu krāsu. Darbības vārdus ar ST nenoteiksmē aizvietoju ar atbilstošu līdzskani pagātnē, lai redzētu T, D un S atšķirības intonāciju sadalījumā. Vārdi ar īsu patskani visās formās,kā arī vārdi ar īsu patskani ar L,M,N,R ar galotnēm s/š (zaļš, varš) šeit nav attēloti, jo tiem īsti nav nepieciešams norādīt intonāciju.

ZIlbIntVerbs
Paklikšķināt šo tabulu var te

Interesanta grupa ir darbības vārdi ar īso patskani nenoteiksmē un pagarinājumu tagadnes formās ar krītošo garumu. Lietuviešiem šie vārdi iegūst N/M papildburtiņus un cirkumfleksa intonāciju (li̇̀pti – lim̃pa lipt, kri̇̀sti – kriñta krist, ràsti – rañda rast, bri̇̀sti, breñda brist, arī šálti – šą̃la salt), šeit var skaidri redzēt vēsturisko skaņu pārmaiņu pēdas. Lai gan mūsdienās neviens vārds nebeidzas ar Nt, iekļāvu N grupiņā vārdus, kas iegūst n tagadnes un pagātnes formās, reizēm arī stiepto garumu. Šādi detektīva stilā varētu skaidrot riẽzt un griẽzt stiepto garumu, kas vēsturiski arī bijuši ar N iestarpinājumu un joprojām ir atšķirīgi vārdi lietuviešu valodā grę̃žti urbt, griezt rę́žtis, arī rę̃žti sasprindzināties.

Šāds vārdu izkārtojums ļauj ievērot, ka sadalījums starp krītošo un lauzto garumu būtu skaidrojams ar līdzskaņa klātesamību vispār, kā arī ar balsīgā līdzskaņa parādīšanos. Izņēmumi ir labi ieraugāmi un iegaumējami, lai gan ne vienmēr izskaidrojami. Vēl varētu mēģināt iekļaut norādes par atsevišķu vārdu atšķirīgu izrunu novados. Tieši šis apstāklis sarežģī vienkāršotu intonācijas izvēli, jo īpaši tādēļ, ka dažādas vārdnīcas norāda vai nu tikai vienu, vai Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīcas gadījumā nereti arī visas trīs intonācijas vienam vārdam. Šeit izšķiršanos veicu par labu etimoloģiskajai saiknei, taču kopumā tādu gadījumu visiem pamatvārdiem  ir ap simtu (var apskatīt ausma, plēst, dimt, aut, šķīt, dergt, lēst, vēzēt). Atšķirības var pamanīt, piemēram, arī drustēniešu izloksnes sarakstā. Tātad, ja izloksnēs ir būtiskas atšķirības, loģiski būtu apskatīt to sistemātiskumu un atbilstību līdzīgiem vārdiem. Varbūt tas būtu īpašās zilbes intonāciju vārdnīcas uzdevums, kurā gan nevajadzētu iekļaut vienas saknes daudzos atvasinājumus un atvasinājumus ar priedēkļiem, bet pievērsties tieši šim apstāklim, kā arī metatonijas gadījumiem. Ideālā gadījumā papildinot ar vārdu izrunu ierakstiem.

Ņemot vērā, ka koptabula visiem pamatvārdiem nav tik pārskatāma, ar pamata darbības vārdiem šoreiz būs gana, citreiz apskatot atvasinājumus ar līdzskaņu iespraudumiem.

KategorijasDažādiBirkas:

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s