1815.gada spāņu valodas ortogrāfijas reformas laikā Dons Kihots (Don Qvixote) zaudēja x burtu, bet viņa uzticamais ieroču nesējs Sančo Pansa (Sancho Pança) – ç burtu, kas mūsdienās spāniski tiek rakstīti Don Quijote un Sancho Panza. Saplūstot dažādām skaņām, sediļa tika nomainīta pret z burtu arī citos vārdos: coraçon – corazón (sirds), cabeça – cabeza (galva), fuerça – fuerza (spēks).
Sediļa (cedilla, 15.gs. cerilla) ir spāņu vārds burtam (ceda-zeta) deminutīvā, kas joprojām tiek izmantota portugāļu, katalāņu, oksitāņu (provençal) un franču valodās. Grafiskā burta forma nāk no vestgotu raksta kursīva burta, ko Toledo skriptorijos lietoja 7.-13.gs., apvienojot c un z (ʒ). Viduslaikos tas bija noderīgs spāņu /ts/ skaņas apzīmēšanai, kas laika gaitā pārvēties par ç. Šis burts nokļuva arī citās romāņu valodās tieši palatalizētās k skaņas apzīmēšanai tam neierastās pozīcijās (a, o, u priekšā). 9.gs. franču manuskripti liecina, ka pirms tam skribenti izlīdzējās ar e un z burtiem (piem., ceo vai czo norādāmā vietniekvārda ço vietā). Šādi spāņu lancʒa /lantsa/ pārvērtās viduslaiku rakstos par lança un mūsdienu lanza (šķēps).
Ja patskaņu garumu un šņāceņu apzīmēšanu mūsdienu latviešu valodā saista ar čehu ortogrāfijas principu ietekmi (sk. Orthographia Bohemica), mīkstināto līdzskaņu apzīmēšanu ar komatveida zīmēm varētu atvasināt no sediļas izmantošanas, kas ir vēl viens veids latīņu rakstības piemērošanai kādas valodas īpašajām skaņām.
Mīkstos līdzskaņus latviešu valodā sāka apzīmēt Georgs Mancelis (Tērbatas Universitātes teoloģijas profesors uzreiz pēc tās dibināšanas 1632.gadā, kā arī Kurzemes lielkunga pilsmācītājs Jelgavā), kas 1638. gadā izdod vācu –latviešu vārdnīcu Lettus, attiecīgos burtus pārsvītrojot (iespējams, poļu velārā Ł ietekmē, kas parādās kopš 16.gs.). Pārsvarā tiek “striķēti” l un n (arī s, šķirot to no z skaņas), taču pārējie mīkstinājumi vēl tiek norādīti nekonsekventi.
Piemēri no Adolfija gramatikas 17.gs. beigās (sk. Consonantes) un Vecā Stendera 18.g.s beigās (sk. Burti).
Mīkstinājuma zīmes ar komatveida zīmēm latviešu valodas drukātajos rakstos parādās līdz ar pāreju uz latīņu burtiem, taču, cik noprotams, rakstos tie eksistējuši paralēli pārsvītrotajiem drukātajiem burtiem (tāpat vēl šobaltdien raksta, vai nu liekot strīpu pāri burta kājiņai, vai liekot komatiņu). Par mūsdienu ortogrāfijas stabilizāciju varam runāt tikai līdz ar 1920.gada rīkojumu par ortogrāfijas reformu un 1921.gada noteikumiem, kur mīkstinājuma grafiskais attēlojums izskatījās pēc āķīšiem, nevis komatiem. Kādā veidā strīpiņas pārvērtās par sediļai līdzīgām zīmēm, kas savukārt sāka atgādināt komatveida zīmes, tas paliek miglā tīts. Ceļā uz mūsdienu ortogrāfija iespējams ne viens vien interesants atradums, te daži, dzenot pēdas mīkstinājuma zīmēm.
Dīvainā kārtā atšķirības pamanīja mazo Māršala salas datoru lietotāji, kuru valodā līdz ar ļ un ņ pastāv arī m̧ un o̧ burti (alfabēts ir izveidots 1970.gadā), taču UNICODE burtu starpā l un n ar sediļu izskatās vairāk pēc komatiem, kas neatbilst māršaliešu valodas burtu grafikai, tādējādi, visticamāk, UNICODE burtu komplektu nāksies papildināt.
Commendatus
Par komatu un sediļu latviešu un māršaliešu valodās, Unicode.org informācija
Phraseologia Lettica, Lettus 2.daļa Tartu Universitātes digitālais repozitorijs
Lācplēša 1. izdevuma titullapa
Lāčplēša 1888.g. pirmizdevuma lasāmgrāmata eksperimentālajā ortogrāfijā, Reading Europe
Latviešu valodas seno tekstu korpuss
KategorijasDažādi
