Serica

 

Senie grieķi un romieši ir zinājuši tālo zemi (Serica), kuras iedzīvotāji (Σῆρες, Seres) nodarbojušies ar zīda auduma ražošanu. No seriešu zemes nāk zīda latīniskais nosaukums sericum, no kura atvasina angļu silk, lietuviešu šilkas, krievu шёлк, savukārt no plašāka apzīmējuma seta serica (zīda audums, sari, spalva) atvasināti itāļu seta, vācu Seide (senvācu sīda), holandiešu zijde, latviešu zīds (Mancelim 17.gs. zīži jeb zīžadrēbes).

Ķīniešu valodā zīda nosaukums ir  sī ( 絲 , vinkāršotā formā  丝), kura hieroglifs attēlo divus kopā savītus zīda pavediena tinumus, ir daudzu jēdzienu pamatā (radikālis jeb ķīnzīme 糸, 糹). Tas var būt gan pavediens, gan stieple, gan stīga, tāpat to izmanto smalko un sīko lietu apzīmēšanai: 絲綢 (sī chóu) zīda audums; 蠶絲 (cán sī) zīdtārpiņa zīds;  絲毫 (sī háo) vismazākais daudzums;  雨絲 (yǔ sī) smalks lietus;  肉絲 (ròu sī)  sagriezta gaļa;  絲竹 (sī zhú) stīgu instruments; 絲亮光 (yī sī liàng guāng)  gaismas strēle; 絲毫不留 (sī háo bù liú) pēdas.

 

silkcoils
Zīda hieroglifa attīstība

 

Klasisko ģeogrāfu izpratnē serieši esot dzīvojuši pašā pasaules galā aiz Tjanšaņa kalniem (Imauma), aiz Skītijas un Baktrijas. Tie bija civilizēti, taisnīgi un apdomīgi cilvēki, kuru izsmalcinātais raksturs saistījās ar komfortu, mieru un harmoniju. Ptolemaja 2.gadsimta Ģeografijā tiek nodalīta Zīda zeme Serica un Sinae (Qin), ko var sasniegt pa jūras ceļiem. Serieši tirgojās ar Sinae ķīniešiem,indiešiem un partiešiem, ar kuriem saskarē nonāca arī senie grieķi. Zīdu plaši izmantoja persiešu galmā Dārija III laikā, kad pasauli iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Partiešu zīda karogu apžilbināti, Sīrijas pārvaldnieka Krasa romiešu leģioni kaujā pie Karras (53 AC) esot atkāpušies.

PtolemyWorldMap.jpg
Ptolemaja pasaules karte, ap 150 AD, Serica norādīta ziemeļaustrumos pašā pasaules galā

Romas senāts nesekmīgi centās aizliegt zīda tirgošanu Romā. Seneka Jaunākais īpaši vērsās pret plāno zīda tērpu valkātajām, kuru ķermeņi izskatījās tikko piesegti, aizmirstot par uzticību saviem cēlajiem vīriem. Turklāt tas nodarīja nopietnu ekonomisko kaitējumu, jo milzīgs zelta daudzums aizplūda ārpus Romas. Zīds tika uztverts kā sabiedrības morālā pagrimuma simbols.

Ilgas tūkstošgades zīda noslēpums tika rūpīgi sargāts un par tā izpaušanu draudēja nāvessods. Ķīnas imperators personīgi rūpējās par zīda ražošanas monopola uzturēšanu. Seneka Vecākais un Virgīlijs bija pārliecināti, ka ķīnieši atdalīja audumu no koku lapām. Plīnijs Vecākais Dabas vēsturē jau piemin Bombyx zīdtauriņu, kas vērpj pavedienu greznajam zīda audumam.

rw030101_06b
Zīda pavediena atklājēja Lei Zu

Konfūciešu leģenda vēsta, ka ap 2460 AC Dzeltenā imperatora jaunā sieva Lei Zu (嫘祖; Léi Zǔ) baudīja tēju zem zīdkoka, kad viņa tējas tasītē iekrita zīdtārpiņa kūniņa. Lei Zu gribēja to izcelt laukā, taču  karstajā ūdenī no kūniņas sāka izdalīties pavediens. Sprīdi pa sprīdim attinot, zīda pavediens pārklāja visu dārzu. Pavediena galā meitene pamanīja nelielu zīdtārpiņu, atklājot zīda pavediena noslēpumu. Rūpīgi izpētot zīdtārpiņa dzīves ciklu, viņa sāka tos audzēt un izgudroja daudzus zīda diega vērpšanas un aušanas instrumentus, kas laika gaitā izplatījās visā Ķīnā. Tikai daudz vēlāk, izprecinot jaunās ķīnietes  ar japāņiem, korejiešiem un indiešiem, uz šīm zemem līdzi devās arī zīdtauriņa noslēpums, nereti slēpjot zīdkoka zarus ar zīdtārpiņiem. Zīdtārpiņu mākslu bizantieši iepazina vien ap 550.gadu, kad Justiniāna I uzdevumā divi nestoriešu mūki pārveduši zīdtārpiņus tukšajos bambusa stieņos, šādi veicinot smalku tērpu ražošanu Bizantijas galmā. 8.gadsimtā no arābiem zīda ražošanas tehnoloģija nonāca Andalūzijā un Sicīlijā, 13.-14.gadsimtā Itālijā un Francijā.

 

Zīda ceļš ar rietumiem tika atklāts vien 2.gs AC, lai gan arī pirms tam preču apmaiņa starp kaimiņu novadiem varētu būt notikusi. Līdz Vidusjūras piekrastei pa Zīda ceļu varēja nonākt aptuveni gada laikā, šķērsojot nepārvaramus kalnus un tuksnešus. 100-500 cilvēku, kamieļu un jaku karavānu virknes nodrošināja pastāvīgu preču apmaiņu starp tirgotāju oāzēm. Zīda cela dienvidu atzars stiepās līdz Burmai, Indijai un Jemenai, savijoties ar ziemeļu ceļu. Kāds ceļa atzars aizvijās līdz pat Melnajai jūrai. Līdz pat Viduslaikiem, kad būtiski pieauga starptautiskās kuģniecība, šis bija galvenais tirdzniecības ceļš, kas vienoja Ķīnas, Indijas, Ēģiptes, Persijas, Arābijas un Senās Romas civilizācijas. Pa to izplatījās gan tehnoloģijas, gan reliģijas un filosofijas, gan Lielais mēris, lielā ātrumā pļaujot daudzas tautas. Ferdinands fon Rihthofens,kas devās septiņās ekspedīcijās uz Ķīnu, 1877.gadā  šo fenomenu zinātniskajā literatūrā nosauca par par Seidenstraße jeb Zīda ceļiem (丝绸之路 , sī chóu zhī lù), kas mūsdienās aizvien sasaista attālākos pasaules nostūrus austrumos un rietumos.

 

legendaere-reiseroute-die-seidenstrasse
Zīda ceļu tīkls no Ķīnas uz Rietumiem

 

 

Commendatus

The Silk roads, Peter Frankopan

The_cover_of_the_silk_roads_book

 

Write “丝”(silk) in Chinese character
Chinese Character: Silk (絲)

Silk legends

KategorijasDažādi, ĶīnaBirkas:, , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s