Mesrops Maštots

07/02/2016 Komentējiet jkaktins Kaukāzs

2005.gadā mūsdienu Armēnijas augstākā kalna Aragaca pakājē tika izveidots piemiņas parks par godu armēņu alfabēta 1600 gadiem. 405 AD svētais Mesrops Maštots (Մեսրոպ Մաշտոց, 361-440 AD) izveidoja 36 burtu alfabētu, lai iztulkotu armēņu valodā Bībeles rakstus. Reti kuras tautas alfabētam ir zināms tā izveidotājs. Armēņiem ir paveicies, jo Mesropa Maštota mācekļi atstājuši detalizētu aprakstu par viņa dzīvi un alfabēta izveidi. Ne velti Jerevanas galveno ielu sauc armēņu baznīcā par svēto pasludinātā Mesropa Maštota vārdā.

Armēņu alfabēta izveidošanas ideja, precīzāk, tā atjaunošana, saistāma ar varenās Armēnijas valsts novājināšanos un milzu kaimiņu impēriju izplešanos. Lielarmēnijas valsts (Մեծ Հայք , Mets Hayk, Armenia Maior, 331 AC – 428 AD) savas varenības augstākajā punktā Tigrana II laikā (Տիգրան Մեծ , Τιγράνης ὁ Μέγας, 95-55 C) pletās no Kaspijas līdz Vidusjūrai, taču karos ar Romas impēriju ģenerāļa Pompeja laikā nokļuva vasaļattiecībās ar Romu. Vēlāk Armēnija kļuva par Bizantijas un Persu Sasanīdu impēriju karalauku, līdz 387.gadā tika sadalīta starp divām lielvarām.

Armēnijas tautas izcelsme saistāma ar leģendāro pirmsenci Aiku (Hayk, Հայկ), Noasa pēcteci, kas izveidoja valsti Ararata kalna apvidū, kura mazmazdēls Arams deva vārdu armēņu tautai. Armēņu endonīmu jeb pašnosaukumu հայք (Hayk’) no հայ ‎(hay, armēnis) valodnieki saista ar proto-indoeiropiešu sakni *h₂éyos ‎(“metāls”) un seno Hajašas valsti Anatolijas ziemeļos (16.13.gs AC), kur bija izkopta metālapstrāde. Par Armēniju klasiskajos avotos sauc visu Armēnijas kalnienes teritoriju, kas apdzīvota kopš senseniem laikiem un, pēc dažu valodnieku domām, tiek uzskatīta par indoeiropiešu pirmdzimteni. To norobežo Kaukāza kalni, Eifrata augštece, Taura kalni un mūsdienu Azerbaidžāna (Atropatene).

Kristietība šajā zemē nonāca jau apustuļu Bartolomeja un Tadeja laikā 1.gs. AD, taču politeiskajā Armēnijā tā nereti tika apkarota. 301 AD Grigorijs Apgaismotājs pievērsa kristietībai Armēnijas valdnieku Trdatu III (Տրդատ Գ Մեծ, 286-330). Tādējādi Armēnija kļuva par pirmo valsti, kas pasludināja kristietību par valsts reliģiju. Šajā laikā uzceltā Ečmiadzinas katedrāle senajā Vagaršapatas (Վաղարշապատ) pilsētā kļuva par Armēnijas apustuliskās baznīcas svētvietu. 2011.gadā armēņu Apustuliskās baznīcas dievnamu – Sv. Gregora Apgaismotāja baznīcu iesvētīja arī Rīgā.

matenadaran — Mesropa piemineklis pie seno rokrakstu krātuves Mahertadanas

Mesrops Maštots nonāk Vagaršapatas galmā 380 AD, kur strādā par tulku un rakstvedi grieķu un sīriešu valodā. Reliģiskajos rakstos tolaik tika izmanota arī pahlavi jeb partiešu (viduspersiešu) valoda, bet senā armēņu valoda pēc kristietības atnākšanas tika izskausta ar visiem pagānu tempļiem un rakstu pieminekļiem. Kristietība vienkāršajai tautai tika sludināta grieķu un partiešu valodā ar mutisko tulkošanu. Pēc Armēnijas sadalīšanas 387 AD Mesrops kļuva par mūku un kristietības sludinātāju Armēnijas persiešu daļā, kur grieķu skolas slēdza. Viņš aptvēra, ka senās armēņu valodas atjaunošana, kurā tiktu iztulkoti svētie raksti, būtu armēņu tautas vienojošs faktors, lai nepazustu bizantiešu un irāņu kultūru dzirnavās. Armēņu katolikoss Īzaks jeb Sahaks (Սահակ Պարթև, 354-439) un persiešiem pakļautais Armēnijas valdnieks Vrašmapuhs (Վռամշապուհ, 400-414) dedzīgi atbalstīja šo ideju.

Baumoja, ka liecības par seno armēņu rakstu ir palikuši Mezopotāmijā, tādēļ Vrašmapuhs vērsās pie Mezopotāmijas bīskapa Daniela, kas atrastos senos rakstus pēc armēņu sūtņu lūguma bija nosūtījis. Uzreiz tika likts mācīt tos armēņu tautai, taču Mesrops ļoti ātri saprata, ka tie vairs nederēja armēņu fonētiskajai struktūrai. Tādēļ viņš devās uz senajiem zinātnes centriem Amīdā, Edesā un Samosatā aizvien cerēdams sameklēt īsto seno rakstu. Sīriešu Edesas (Ἔδεσσα) grāmatu krātuvē viņš studē daudzu valodu alfabētus un sīriešu rakstus. Šeit 405.gadā viņš izveido jaunu armēņu skaņām atbilstošu 36 burtu alfabētu, 7 patskaņus un 29 līdzskaņus sakārtojot pēc grieķu alfabēta parauga. Pētnieki uzskata, ka par iedvesmas avotu ņemti gan senie armēņu burti, gan grieķu, pahlavi, etiopiešu un citi raksti. Savukārt grieķu Samosatā ar grieķu kaligrāfa Ropana (Ῥουφῖνος) palīdzību tiek precizētas burtu formas un veikti pirmie svēto rakstu tulkojumi jaunajā armēņu rakstībā. Pirmais teikums šajā rakstā bija Zālamana pamācību ievadvārdi 1:2 “piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācīties gudrību”:

Ճանաչել զիմաստութիւն եւ զխրատ, իմանալ զբանս հանճարոյ:

Čanačʿel zimastutʿiwn ew zxrat, imanal zbans hančaroy

Vagaršapatā tika izveidota pirmā augstskola jeb kristiešu seminārs, kur pasniedza gramatiku, loģiku un retoriku (trivium), sagatavojot jaunus tulkus un ticības sludinātājus. Tā kā grieķu grāmatas persiešu Armēnijā bija aizliegti, sākotnēji svētie raksti tiek tulkoti no sīriešu rakstiem. Taču Mesropa plānos ietilpst arī rietumu armēņu izglītošana, tādēļ viņš dodas uz Bizantijas galmu pie Teodosija II. Lai gan sākotnēji bizantieši bija sašutuši par plāniem izglītot savus padotos un pārmeta Mesropam vēršanos pie sīriešiem jaunās rakstības radīšanai, vēlāk tie dāsni finansēja kristitības un rakstības izplatību armēņu vidū. Pēc Mesropa hronistu ziņām, pirms tam Mesrops esot ciemojies Ibērijā, kur ar gruzīnu valodas tulku Džagu un karali Bakuru izveidoja gruzīnu alfabētu, bet Kaukāza Albānijā – vietējo tautu alfabētu, kuras gan vēstures gaitā izzuda vai asimilējās. Pēc tam, kad Mesropa mācekļi tiek klāt svēto rakstu grieķu tekstiem, 432-435 AD pabeidz Bībeles tulkošanu, ko armēniski sauc par “Dieva elpu”, veic arī citu klasisko tekstu tulkojumus. 1512.gadā Venēcijā tiek izdota pirmā drukātā grāmata armēniski, bet jau 1486.gadā kādā vācu ceļojumu grāmatā “Peregrinatio in terram sanctam” pirmoreiz tiek publicēts armēņu alfabēts.

Armēņu alfabēts aibuben (այբուբեն), saukts pēc pirmajiem diviem alfabēta burtiem (Ա այբ ayb un Բ բեն ben) , palicis nemainīgs jau 1600 gadus, lai gan pastāv izrunas atšķirības austrumu un rietumu armēņu valodu starpā (kas gan izskatās pēc līdzskaņu balsīguma variācijām). Gadsimtu garumā izveidojās nedaudz atšķirīgi 4 rakstību stili, no kuriem radās lielo un mazo burtu atšķirības (Ա—ա, Ձ—ձ, Յ—յ, Շ—շ, Չ—չ, Պ—պ, Ց—ց), kas gan lielākoties ir līdzīgi.

Armēņu alfabēts

Senais armēņu alfabēts veidots atšķirīgāk nekā gruzīnu alfabēts, iestarpinot atšķirīgo armēņu skaņu burtus starp grieķu burtiem, apmainot vietām dažus no tiem. Viduslaikos 36 “nemirstīgajiem” burtiem nāca klāt divi jauni burti (օ [o] ko pirms tam apzīmē ar divskani, un աւ, ֆ [f]), kas izmantojami tikai svešvārdos. Padomju laiku valodas reformas laikā alfabētā arī veiktas dažas izmaiņas, taču vēlāk atmestas. Mūsdienās alfabētā parādās arī divskanis ev/jev “un”, ko raksta ar diviem burtiem ու, bet minuskuliem izmanto ligatūru և. Tāpat arī datorrakstā pastāv ligatūras ﬓ (մ+ն) mn , ﬔ (մ+ե) me , ﬕ (մ+ի) mi, ﬖ (վ+ն) vn un ﬗ (մ+խ) mh. Tiek uzskatīts, ka Mesropa burtu izkārtojums sākas ar Dieva (Աստված, Astvac) un beidzas ar Kristus (Քրիստոս) burtu.

Džeimss Rasels no Hārvarda universitātes vērtē Mesropa Maštota alfabēta izveidi kā noteicošu kultūras pagrieziena punktu no austrumu irāņu kultūras pretī rietumu Vidusjūras kultūrai, kas kļuva par līdzekli un pamudinājumu laika gaitā palikt kristišiem un radīt savu kultūru un literatūru.

Lai gan armēņu vārdi ir grūti atpazīstami, taču senās indoeiropiešu saknes tajā ir viegli atrodamas.