Par Olomoucas pilsētas leģendāro dibinātāju tiek uzskatīts Jūlijs Cēzars. Lai gan vēsturnieki apšauba, ka viņš pats būtu veicis šādu ekspedīciju, Morāvas upes ielejas kalnu pakājē jau sensenos laikos esot izveidota romiešu militārā apmetne ar nosaukumu Iulio montium jeb Mons Iulii. Laika gaitā vietvārds ir pārveidojies par Olomoucu (arī Holomóc vai Olomóc, vācu Olmütz), taču leģenda izdzīvojusi līdz pat Renesanses laikmetam. 1725.gadā Romas ķeizaram par godu pilsētā uzstādīta viena no pilsētas mitoloģiskajām baroka strūklakām. Norāde uz vēsturisko saikni ar Romas impēriju saglabājas arī Olomoucas ģerbonī – Morāvijas sarkanbalti rūtotajam ērglim, kas pilsētas ģerbonī parādās kopš 1267.gada, 1558.gadā pievienoti burti SPQO (Senatus PopulusQue Olomuncesis).
Pirmoreiz rakstiskajos avotos pils nosaukums (Holomucensis) parādās 1055.gadā Prāgas Kosma Chronica Boëmorum. Ap 1017.gadu šeit tika uzcelta čehu Pšemislu dinastijas pils, ko izmantoja kā apanāžu Prāgas hercogu un karaļu ģimenes locekļi. 1063.gadā ir izveidota Morāvija bīskapija un benediktiešu klosteris. 1261.gadā Pšemislu Bohēmijas karalis Otokārs II piešķīra pilsētai tiesības celt tirgotāju namus, 1283.gadā ir minēti pilsētas aizsargvaļņi. Kopš 1352.gada pilsēta tika pārvaldīta pēc Magdeburgas pilsētas tiesībām, bet 1378 Morāvijas markgrāfs Josts ļāvis celt pilsētas rāti. Ir atrodamas ziņas, ka 14.gadsimta beigās ap 300 alus brūvētavām bija ļauts tirgot alu.
Hābsurgu valdīšanas laikā 1573.gadā Olomoucā izveidota otrā Čehijas vecākā universitāte. Olomouca bija Morāvija svarīgākā pilsēta līdz pat zviedru postījumiem Trīsdesmit gadu laikā (1642-1650), kad par Morāvija galvas pilsētu kļūst Brno. No 700 ēkām pilsētā palika 168 apdzīvojami nami, bet 30 000 cilvēku vietā pilsētā palikuši vien 1 765 iedzīvotāji. Taču pilsētai bija lemts atkopties un kļūst par baroka cietokšņa pilsētu, ko pabeidza izbūvēt Marijas Terēzas laikā (1742-1756). Tikai vienreiz tai izdevies nodemonstrēt savas aizsargspējas, atvairot prūšu aplenkumu.
Pilsēta pieredzēja pēdējā Pšemislu dinastijas Bohēmijas karaļa Venceslava III nogalināšanau (1306), Austrijas imperators Ferdinanda I atteikšanos no troņa par labu visilgāk valdošajam Austrijas imperatoram Francam Jozefan I (1848), Olomoucas punktācijas (Olmützer Punktation) noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju Vācijas konfederācijas atjaunošanai Austrijas vadībā (1850). 11 gadu vecumā Mocarts šeit sacerēja 6.simfoniju F minor (1767).
Ceļa remonta laikā 2001.gada vasarā ceļa remonta laikā pilsētā tika veikts atklājums, kas liek pārrakstīt Morāvijas pilsētas vēsturi un atdzīvina seno leģendu. Tika atraktas romiešu pagaidu apmetnes paliekas (Neředín), kas faktiski apliecina romiešu klātbūtni vismaz 200 km uz ziemeļiem no Donavas. Domājams, ka pagaidu apmetne ir celta Markomaņu kara laikā 179-180 AD, lai kontrolētu pārejas punktus pāri Morāvas upei ceļā, kas gājis no Donavas uz Morāvijas ziemeļiem. Atklājumam par godu Olomoucā tika uzstādīts romiešu jūdžu staba kopija, kas tika ierīkoti uz visiem romiešu ceļiem no kopīgā atskaites punkta Romā.
Līdz šim par tālāko romiešu nocietinājumu vietu tika uzskatīta Mušova romiešu apmetne Morāvijas dienvidos 15 km attālumāno Brno. To saista ar Ptolemaja kartē minēto Eburonu, tā varētu būt bijusi Marka Aurēlija plānotās Markomānijas provinces galavaspilsēta. Apkārtnē it atrodami 12 pagaidu apmetnes 50 000 leģionāriem, kas liecina par intensīvu darbību ap 179 AD. Jūlija kalna apmetne Olomoucā varētu būt uzcelta šīs kampaņas ietvaros vai arī tas varētu būt bijis militārs nocietinājums tirdzniecības nodrošināšanai uz senā Dzintara ceļa.
Commendatus
Marching or temporary camps of Roman troops north to the Middle Danube
Baroque in Olomouc (titulbildes avots)
KategorijasČehija
