Peitingera tabula (Tabula Peutingeriana) ir teju vienīgā līdz mūsdienām nonākusī romiešu ceļu karte (itinerarium). Tā pat nav karte, bet vairāk atgādina ceļu posmu diagrammu ar kalnu, upju un nozīmīgu pilsētu attēliem. Ceļa karšu kopijas bija nopērkamas romiešu pilsētās, kurjeri, kareivji un ceļotāji tās izmantoja maršrutu noteikšanai līdz galamērķim un attālumu aprēķinam, kas bija norādīts romiešu jūdzēs. Domājams, ka vienu no pirmajiem ceļu sarakstiem ap 44 AC likuši izveidot Jūlijs Cēzars un Marks Antonijs visu Romas ceļu apzināšanai. Tas tika paveikts 25 gadu laikā un ceļu karte tika izgrebta uz liela akmens romiešu panteonā.
Pēc daudziem gadiem Vormsas bibliotēkā vācu antikvārs Konrāds Ķelts (Conradus Celtis) atradis šādu romiešu ceļu saraksta kopiju, taču nespēja to publicēt pirms savas nāves. 1508.gadā mantojuma ceļā karte nonāca humānista Konrāda Peitingera īpašumā, kura vārdā šī tabula ir nosaukta. Flāmu kartogrāfs Ortēlijs uzņēma kartes kopijas, kas tika izdotas nelielā eksemplāru skaitā 1591.gadā Antverpenē ar nosaukumu Fragmenta tabulæ antiquæ. Šobrīd vienīgais senās romiešu ceļu kartes eksemplārs tiek rūpīgi glabāts Austrijas nacionālajā bibliotēkā Hofburgā, kas 2007.gadā tā tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Pergamenta ruļļa garums ir 6,75 m, kas aptver ceļus no Spānijas līdz pat Ķīnai, bet tā platums ir 0,34 m, šādi saspiežot ziemeļu-dienvidu dimensiju, rādot pavisam ačgārnu priekšstatu par Vidusjūras apmēriem. Kopumā tabulā ir minētas 555 pilsēta un 3500 vietvārdu. Roma, Konstantinopole un Antioha kā svarīgākās senās pasaules pilsētas ir īpaši izgreznotas. Tabulā iekļauti arī Tuvie Austrumi, Indija un Gangas upe, Šrilankas sala (Insula Taprobane). Oriģinālā nav atrodama Ibērijas pussala un Britu rietumu salas, kas varētu būt pazudusī kartes daļa, ko pētnieki ir centušies rekonstruēt.
Tiek uzskatīts, ka tabulas prototips varētu būt tapis Marka Vipsānija Agripas laikā, kas ir bijis imperatora Augusta sabiedrotais. Tabulā ir atrodams arī Pompeju vārds, kas tika sagrauti Vezuva izvirduma laikā 79 AD. Pēdējo reizi karte tika atjaunota ap 4. vai 5.gadsimtu, jo tajā parādās Konstantinopole, kas dibināta 328.gadā, un nozīmīga Ravennas pilsēta, kas bija galvenā Rietumu Romas impērijas pilsēta tās norieta laikā. Savukārt pašreizējo kopiju veica kāds mūks Kolmāras pilsētā Elzasā 13.gadsimtā.
Romas impērijas ceļu sarakstā ir detalizētas norādes par ceļiem Mazāzijā, Ziemelāfrikā, apkārt Melnajai jūrai (Pontus Euxinus). Savukārt Ziemeļeiropas daļa viņpus Donavai kartē nav iezīmēta vispār, pieminot tikai atsevišķas ģermāņu ciltis (svēbi, alemaņi, markomaņi), viņpus Donavai uz austrumiem var atrast arī venēdu un sarmatu cilšu nosaukumus.
Lai gan kartē nav sazīmējams taisns ceļa posms starp Adrijas jūras ostu Akvileju (Aquileia), Alpu pārejas vietu Ļubļanas apkārtnē (Emona) un romiešu militārposteņa (castrum) un nozīmīga tirdzniecības centra Karnuntu (Carnunto, kartē netālu no Vindabonas jeb Vīnes) Norikas provincē pie Donavas, tieši šis romiešiem zināmais posms tika oficiāli dēvēts par romiešu Dzintara ceļu (Via Sucinaria Romana). Tālāk viens no ceļa atzariem ir gājis pāri romiešu robežām uz ziemeļiem, ko restaurē pēc Ptolemaja norādēm.
Commendatus
OmnesViae – seno romiešu ceļu rekonstrukcija
KategorijasDažādi
