Thēbai

Tēbas (ΘΗΒΑI) bija dominējoša un arī senākā pilsētvalsts Senajā Grieķijā. Līdz kaujai pie Heronejas ar maķedoniešiem 338AC un sagrāvei Aleksandra Lielā iebrukuma laikā tās bija sīvākās sāncenses ar Atēnām. Pretstatā simts vārtu Tēbām Ēģiptē, grieķu Tēbas sauca par septiņu vārtu Tēbām.

Tēbu leģendārais dibinātājs ir feniķiešu princis Kadms (semītu qdm austrumi, Κάδμος ), kas devies savas māsas Eiropas meklējumos, ko jūras krastā nolaupījis Zevs, pārvērties par vērsi. Pēc veltīgiem māsas meklējumiem viņš dodas pie Delfu orākula, kas iesaka tam mest mieru. Ceļā uz Biotiju (Βοιωτία, no βους – govs, vērsis, govs ) viņš satikšot govi ar mēness attēlu uz sāna – lai viņš sekojot tai. Vietā, kur govs apgulsies, Kadms dibinās Tēbas un izveidos to akropoli Kadmeju. Pie tuvumā esošā Ismenes avota, kurp pēc ūdens devās pazudušie Kadma ceļabiedri,  Kadms nogalina kara dieva Areja pūķi, kas sargāja avotu. Pēc Atēnas ieteikuma Kadms iesēja pūķa zobus, no kuriem izauga sparti. Savstarpējās cīņās norūdīti, pieci no tiem kļuva par Kadma draugiem un Tēbu cilšu tēviem.

11
Senās septiņvārtu Tēbas

Tēbu septiņus vārtus un pilsētas mūrus savukārt cēluši Zeva un Antiopes dvīņi Amfions un Zetus. No līdiešiem Amfions iemācījās mūziku un papildināja trīs stīgu liru ar 4 jaunām stīgām. Tēbu mūru celtniecības laikā akmeņi paši esot nākuši uz mūzikas skaņām. Zetus sievas vārdā nosauca Tēbas. Bet Amfiona sieva Niobe kļuva par iedomības simbolu. Dižojoties ar saviem daudziem bērniem, viņa ne pa jokam sakaitina dievieti Lētu, kuras vienīgie bērni Apolons un Artemīda ar bultām sašauj visus Niobes bērnus. Tēbas ir  daudzu sengrieķu mītu darbības vieta.

Hērodots piedēvēja Tēbu dibinātājam Kadmam alfabēta jeb feniķiešu burtu (φοινικήια γράμματα) ieviešanu Grieķijā. Apvienojot feniķiešu zināšanas un grieķu estētiku (kas saistāms ar Kadma un Harmonijas precībām), feniķiešu burtus grieķi padarījuši elegantākus. Vislielākā līdzība feniķiešu burtiem ir vērojama Krētas, Tēras un Melosas salās, kur bijušas feniķiešu kolonijas, nelielas burtu attēlošanas atšķirības ir bijušas  katrā no reģioniem. Piemēram, etrusku un latīņu burtu formu ietekmēja tieši  grieķu rietumu dialektu rakstība.

alphabeta2
Αλφάβητο – grieķu alfabēta attīstība no feniķiešu burtiem dažādos gireķu reģionos, pēc Vikipēdijas datiem

Sākotnēji grieķi pārņēma semītu rakstīšanas veidu no labās uz kreiso pusi, taču vēlāk sākuši rakstīt dažādos virzienos. Izplatīta bija arī boustrofēdoniskā rakstība (βουστροφηδόν), t.i. it kā “arot ar vērsi”, tikai ap 500 AC nostiprinājās rakstība no kreisās uz labo pusi. Tas izskaidro faktiski visu nesimetrisko burtu spoguļattēlu, ja salīdzina  ar feniķiešu burtiem, alfa un sigma savukārt pagriezta par 90°. Burti, ar kuriem grieķi papildināja alfabētu, ir simetriski.

Neskatoties uz ārēju līdzību, tikai 11 no 22 feniķiešu burtiem tika pārņemti ar līdzīgu skaņu (slēdzeņi ΒΔΓΠΚΤ, skaneņi ΜΝΛΡ un sibilants Σ). Lielākais grieķu ieguldījums alfabēta pilnveidošanā, protams, ir patskaņu radīšana. Grieķu valodā nav semītu valodām raksturīgo guturālo jeb rīkles skaņu (āleph [ʔ], hē [h, e, a], ḥēth [ħ], and ‘ayin [ʕ]). No tām vienīgi ēta tika izmantota h skaņas apzīmēšanai atsevišķos grieķu dialektos, kas gan vēlāk pārvērtās par garo ē skaņu. Alfa no rīkles līdzskaņa kļuva par patskani a, hē par e, ko grieķi nosauca par epsilonu ἒ ψιλόν jeb šauro e, ayin modificējās par o jeb omikronu (όμικρον, mazais o).
Feniķiešu līdzskaņiem waw un yodh bija divējādas funkcijas, kas tika izmantoti gan kā līdzskaņi (v, j) gan kā garie patskaņi (ū, ī). Tā kā  j skaņas grieķiem nebija ,  iota tika izmantota vienīgi patskanim, savukārt feniķiešu waw diferencējās par digammu (Ϝ, w skaņa), kas drīz vien izzuda, un ipsilonu (u skaņai), kas nonāca alfabēta galā. Atškirības starp kapu un kopu , tādēļ kopa saglabājās tikai rietumu dialektos (šādi nonākot etrusku alfabētā kā Q), lai gan  jaunradītais Φ (fī) burts nedaudz līdzinās kopai.
Grieķiem pietika tikai ar vienu nebalsīgu s skaņu, taču feniķiešiem bija veseli trīs sibilanti. No samek radās sigma ar šin burta attēlu, samek burts grieķiem kļuva par ksī. Mūsdienu zēta savukārt senāk varētu būt dzēta vai zdēta, iespējams, atkarībā no Z virzienā.
Mūsdienu alfabētā neiekļautie burti san (s, rakstībā līdzinās M) un sampi (Τ, ts) joprojām tiek izmantoti skaitļu apzimēšanai, kas alfabēta kārtībā atrastos feniķiešu  tsade vietā.

No aspirētām k un p skaņam radās Χ, Ψ un Φ burti, kas ierindojās alfabēta galā, bet tētu grieķi izmanto aspirētās t skaņas apzīmēšanai. Vienīgās burtkopas, kas var būt grieķu zilbes galā ir ks un ps, kas dažādos apvidos tika rakstīti kā ΚΣ, ΧΣ, Χ, Ξ un ΠΣ, ΦΣ, Ψ. Garos ē un o sākotnēji rakstīja ar ει un ου, vēlāk aizvietojot ar ētu un omegu. Pēc zaudējuma Peloponesas karā un demokrātijas atjaunošanas 403 AC atēnieši nolēma izmantot jonisko standartu ar Η, Ξ, Φ, Χ, Ψ un Ω, kas kļuva par vienotu grieķu alfabētu.

686px-NAMA_Alphabet_grec-1-289658980
Agrīnā grieķu alfabēta paraugs, Atēnas

Pēc citas leģendas burtus ir radījis Hermejs, debesīs vērojot dzērvju kāšus. Lidojumā dzērves mainās vietām un veido jaunas formas, kas atgādina alfabēta burtus.  Dzērves (γερανόι) bija Hermeja svētie putni līdzīgi svētajiem ibisiem Ēģiptē, kurp rudeņos devās arī grieķu dzērves.

KategorijasἙλλάςBirkas:, , , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s