Ludza

Escut_Ludza1605089983Pirmo reizi vēstures avotos Ludzas pils minēta vien 1433. gadā, kad Mērves pils komturs Prūsijā grasījās apmeklēt Ludzas, Rēzeknes un Alūksnes pilis. Livonijā tā bija viena no retajām pilīm, kas celta no sarkanajiem ķieģeļiem. Tas ir raksturīgs galvenokārt Vācu ordeņa pilīm Prūsijā, līdzigā stilā tikušas būvētas arī Turaidas, Grobiņas, Kauņas un Traķu pilis, no sarkanajiem ķieģeļiem sākotnēji cēluši tikai logu un durvju ailes, kā arī velves. Ludzas pils pamati gan celti no pelēkiem laukakmeņiem, bet pils mūris un torņi no sarkanajiem ķieģeļiem, kas rotāti ari ar melniem glāzētiem ķieģeļiem. Katrā ziņā tā bija krasi atšķirīga no citām Livonijas ordeņa pilīm (e.g. kaļkakmens Veizenšteinas jeb Paides pils Igaunijā). Ķieģeļu pilis bija ideāli piemērotas aplenkumu atvairīšanai, to biezās sienas varēja stāvet pretī gan katapultām, gan citiem  arilērijas ieročiem. Pilis tika veidotas, lai sākumā uzbrucēji būtu labi pārredzami, bet kad tie nonāktu pie pašas pils, tos sagaidītu augstie pils mūri. Ja ienaidniekam izdotos izrauties cauri vārtiem, garnizons varētu patverties tornī, no kura iebrucēji tiktu apšauti ar stopiem. Šādi aplenkums ilgtu vairākas dienas, līdz ierastos papildspēki no blakus pilīm.

Ludzas pils bija Rēzeknes fogta palīgpils Livonijas austrumu robežas aizsardzībai, kuru pārvaldīja ar Dinaburgas komtura piekrišanu Rozitenas fogta iezīmēts karakalps. Vēsturnieki lēš, ka pils varetu tikt celta ap 1399.gadu mestra Vannemara no Brigenejas laikā vecās latgaļu koka pils vietā. Mazais un Lielais Ludzas ezeri un pakalns, uz kura pils celta, bija tās dabiskie nocietinājumi no trijām pusēm, savukārt no ceturtās to sargāja divas priekšpilis ar 4-5 m augstu aizsargmūri un 8 m dziļu grāvi. Pilij bija 6 torņi un 3 vārti. Iekarot pili centušies Krievijas cars Ivans IV, Polijas karalis Stefans Batorijs, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Pēc Ziemelu kara no pils pāri palikušas vien drupas, kas glabā daudzus nostāstus par cīņām uz austrumu robežas, par ko īpaši daudz hronikās nekas nav minēts. No 1700. gada saglabajies senākais zināmais Ludzas pils attēls, kas ievietots sakšu generāļa Ludviga Niklasa Hallarta dienasgrāmatā– tolaik mūra augšdaļa jau radīta kā daļēji izdrupusi. Ludzas pils atradās vistuvāk pleskaviešu robežām, sākumā gan tā celta uz robežas ar Rīgas arhibīskapijas zemēm.

tmp_1759813588
Ludza uz Peipusa – Polackas ūdens ceļa

Par Livonijas ordeņa būvdarbiem Latgales austrumos var runāt pēc 1264.gada, kad pāvests Urbāns IV apstiprināja t.s. Konstantīna dāvinājumu, ar kuru Polackas kņazs atteicies no latgaļu zemēm. 1263.gadā starp Livonijas ordeņa mestru Konradu no Mandernas un Polackas un Vitebskas kņazu, Nalsenes kunigaiti Gerdeni tika noslēgts līgums par līguma noteikumu apstirpināšanu, ko iepriekš noslēdza īslaicīgais Polackas kņazs Konstantīns Bezrocis. Šis līgums apstiprināja zemju nodošanu “brāļiem, kas pakļauti Rēznai” (visticamāk, Mākoņkalna pilī apmaiņā pret drošības garantijām Polackai. Tas regulēja tirdzniecības noteikumus, kas ļāva polackiesiem un vitebskiešiem tirgoties Rīgā un Gotlandē , bet vāciem Polackas zemē, kā arī strīdu izšķiršanu pēc atbildētāja dzīves vietas.Tas notika īsi pēc Lietuvas karaļa Mindauga un pec kāda laika arī viņa brāļadēla Polackas kunigaiša Tautvila nogalināšanas 1253.gadā, kas ļauj izteikt minējumus par to, vai un cik tālu Latgalē sniegušies Mindauga pārvaldīti apgabali.

Vācu Ludzas pils nosaukums ir Ludsen, krieviski to sauca Люцин, poliski Lucyn, baltkrieviski Люцын.
Hipātija hronikā ar atsauci uz 1174.gadu ir minēta kāda Lučinas pilsēta Smoļenskas kņazistē, par kuru krievu vēsturnieks Karamzins savā sacerējumā “Krievijas valsts vēsture” pirmais izteica domu, ka minētā Lučina varēja būt mūsdienu Ludza. Hronikas teksts vēstīja, ka kņazam Rurikam Rostislavičam, 1174. gadā dodoties no Novgorodas uz Smoļensku, piedzimis dēls, kam viņš apņēmās dot pilsētu Lučinu un uzcelt Svētā Miķeļa baznīcu vietā, kur viņš dzimis (И даст ему Лучин город, в нем родися и ся поставишна на том месте церковь св. Михаёла, где родил). Pastāv zināmas šaubas par Lučinas identificēšanas vietu, jo arī citur, īpaši taisna ceļā no Novgorodas uz Smoļensku ir līdzīgi vietvārdi, kas saistāmi ar upes lokiem. Taču šis fakts ļauj ludzāniešiem būt lepniem dzīvot vecākajā pilsēta Latvijā. Cilvēki gan te esot dzīvojuši jau mezolīta laikmetā 8000-5000 AC, par ko liecina Lielā Ludzas ezera krastos atrastie raga priekšmeti.

Latviešu etimoloģiskā vārdnīcā skaidro Ludzas vārda cilmi no saknes *lug, *leug, kas saistāmi ar purvu, muklāju, dumbrāju, aizaugošo ezeru, tam radniecīgs ir krievu лужа “peļķe”, lietuviešu liūgas, liūgnas “neliels purvs, muklājs”, apvidvārds luga. Savukārt igauņu apvidvārds luga “niedre” varētu būt baltisms kā “lokanais, līganais augs” līdzigi lietuviešu lugnas “ūdensroze, lēpe”.

Taču lingvistiskās ekspedīcijas ļauj paplašināt ierasto skatu ar somugru versiju. Igauniski Ludzas nosaukums ir Lutsi. Varbūt tā ir tikai igauņu nespēja izrunāt dz skaņu vai arī tur ir kas dziļāk paslēpts? 19.gadsimta beigās Latvijas ziemeļos un austrumos dzīvoja diezgan daudz igauņu, tādēļ varēja runāt pat par t.s. Dienvidigaunijas dialektu. Tagadējos Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu un Valkas novados, bet arī Alūksnes, Apes un Gulbenes novados, igauņi tika dēvēti par leiviem. Bet Ludzas apriņķī dzīvoja katoļticīgie Ludzas igauņi, kuri sevi sauca par “luciem” .

692px-South_Estonian_language_area-483301717
Dienvidigauņu valodas izplatība 19.gs.

 

Luts igauniski nozīme “vēdzele” (Lota Lota), kas ir mencas dzimtas saldūdens zivs. Tā ir loti īpaša zivs. Tā necieš saules gaismu, rosās vienīgi tumsā un gandrīz visu dzīvi pavada uz grunts. Tai patīk ļoti auksts ūdens, viņa pat nārsto ziemā. To makškerē rudenī, varbūt tādēļ arī vēdzeles bija svarīgas senajiem cilvēkiem, jo jāsāk gatavot ziemas pārtikas krājumi. vedzele3-664x627558159390Vēdzelei patīk caurteces ūdens, dūņām neaizauguši ezeri, tās mīt arī upju grīvu rajonos. Pa Ludzas upi, Rītupi un Mudavu var nokļūt līdz Peipusa ezeram, kas ir slavens ar saviem zivju resursiem. Šis ceļš liek aizdomāties ne vien par vēdzeļu ceļojumiem, varbūt arī pa somugru ceļu uz ziemeļiem, bet ari vikingu laikmeta tirdzniecības ceļu. Ludza ir kaut kur pa vidu tādam ūdens ceļam no Narvas, Peipusa ezera un Pleskavas līdz Polockai, kas nereti paliek Daugavas un Lovatas vikingu laikmeta tirdzniecības ceļu ēnā.

Commendatus
Ekskursija Ludzas pilsdrupās

Ludzas tūrisma centrs

Vēdzele – saldūdens menca

 

 

KategorijasLatgale, Livonija, UpesBirkas:, , , , , , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s