Polatsk

Rahvałod_Połacki_i_Rahnieda_(silver_coin,_reverse)
Polackas Ragnvaldis un Ragneda

Dānijas, Norvēģijas un Anglijas ķēniņa Svena Dakšasbārdas (960-1014) karadraudzē dienējis kāds īslandiešu vikings Torvalds Kodransons (Þorvaldr Koðránsson inn víðförli, Torvalds Ceļotājs, 950-1002).Viņš siroja daudzās valstīs, līdz Lejassaksijā kristījās un kļuva par dedzīgu misionāru. 981.gadā kopā ar bīskapu Frīdriku viņš uzsāka kristīgo misiju Īslandē, kur nodibināja pirmo baznīcu, taču pēc kāda konflikta ar vietējiem, kurā Torvalds nogalināja divus skaldus, misionāri steigšus pameta Īslandi. Torvalds devās svētceļojumā uz Jeruzalemi (Jórsalaheim). Konstantinopoles ķeizars (Miklagarðskeisar) Bazilejs iI viņu pilnvaroja doties kristīšnas misija pie rūsu ķēniņiem, tādējādi ar īpašu grāmatu viņš kļuva par Austrumu ceļa ( Austurveg ) pirmo misionāru. Kristīšanas sāga (Kristni saga) vēsta par to, ka Torvalds kopā ar Stefniru Torgilsonu (Stefnir Þorgilsson) pa Dņepras (Nepr ) upi devās augšup līdz Kijevai (Kænugarð)) pie ķēniņa Valdemāra un tālāk lejup pa Daugavas upi uz Polacku (Pallteskja ), kur tolaik valdīja Ragnhilda (Rogneda). Drofnas (Drafn, Dröfn) pakalnā viņš uzcēla Jānim Kristītājam veltītu klosteri un pirmo baznīcu Polockā. Kad Vladimirs Krimas Hersonesā apprecēja Bizantijas ķeizara meitu Annu, Ragnhilda iestājās Torvalda klosterī, kurā miris arī pats Torvalds.

800px-Rahnieda,_Volodymyr__Рагнеда,_Уладзімер
Ragneda mēģina nodurt savu vīru, Radzivila hronika

10.gadsimtā Polacka bija neatkarīga kņaziste, pirmais hronikās minētais Polackas ķēniņš bija varjagu cilmes Ragnvalds Olafsons (Ragnvaldr, baltkrievu Рагвалод, krievu Рогволод, ap 920 – 978). Viņa meita Ragneda (Ragneidr, Ragnhild, Рогънеда, Рагне́да Рагвалодаўна, Горисла́ва) bija apsolīta par sievu Rurika dinastijas Kijevas ķēniņam Jaropolkam Svjatoslavičam, bet viņu iekāroja tā jaunākais brālis Novgorodas ķēniņš Valdemārs (Vladimirs Svjatoslavičs). Sadusmots par atraidījumu, 980.gadā viņš paņēma Ragnedu ar varu un tās acu priekšā nogalināja Ragnvaldi un tā divus dēlus. 987.gadā Ragneda, kas pēc precībām ieguva vārdu Gorislava, nolēma atriebties Vladimiram un mēģina nodurt savu vīru (feminisma izpausme Krievzemē), taču neveiksmīgi. No nāves Ragnedi izglāba viņas dēls Izjaslavs, abus Vladimirs aizsūtīja atpakaļ uz Polackas zemi, kur izveidoja Izjaslavļas pilsētu. Vēlāk Izjaslavs uzcēla no jauna sagrauto Polacku labāk nocietinātā vietā Palatas upes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Pēc kādas leģendas Gorislava apmetās mūsdienu Krāslavas pilsētā. Līdzīgi Braslavas pilsētiņas vārds tiek saistīts ar Bračislava Izjaslaviča vārdu (Brastislavs vai Vartilafs), kurš pilsētu uzcēla par pierobežas nocietinājumu, kas krievu hronikās minēta ar vārdu Bračislavļa.

GerboniKugi
Daugavas tirdzniecības ceļa pilsētas ar laivu ģerbonī. Krāslava, Druja, Dzisna, Polacka un Bešankoviči

 

862.gadā Pagājušo laiku grāmatā Poloteska (Полотескъ) minēta kā kriviču (lietuviski krivičiai, kriviai) zeme, kurā pēc brāļu nāves sāka valdīt Ruriks, 872.gadā to iekaro Kijevas kņazs Askolds, taču vēlāk tā iegūst patstāvību. Polockas kņaziste bija viena no svarīgākajām kņazistēm uz ceļa “no varjagiem uz grieķiem”, tieši šajā apvidū gāja valku ceļi no Daugavas uz Dņepru, to min līdzās Novgorodai un Kijevai. Vēlāk izaug arī Smoļenskas zeme (skaindināvu Smaleskja), kas atrodas vairāku lielo upju ceļu krustpunktā, tādēļ bija ciešāk saistīta ar Kijevu nekā Polocka.Vseslava Bračislaviča laikā tika uzcelta sv. Sofijas katedrāle Polockā, pirmā Baltkrievijā, Sofijas katedrāles esot bijušas tikai Kijevā un Novgorodā, pēc karagājiena uz Novgorodu 1067.gadā no tās katedrāles uz Polocku tika pārvesti zvani un citas svētlietas.

Skandināvu sāgās pilsēta ir minēta kā Pallteskja, Paltejsborg. Iespējams, Polacku piemin arī Saksis Gramatiķis Gesta Danorum, kur teiksmainais dāņu karalis Frodi, kurš pēc uzvaras pār kuršu ķēniņu Dornu devās uz rūsu zemi, uzbruka rūsu ķēniņam Tranonam (Trannon), ieņēma Rotalas pilsētu (urbem Rotalam), sadalot upes straumi nelielos strautos, tad uzveica Paltiskas ķēniņu Vespasu (Vespasius) un Austrumu lielvalsts (Orientis imperium) ķēniņu Anduanu (Andwanus). Saksis raksta quam viribus invictam ratus bellum fallacia mutavit – ”kad ar spēku uzvarēt nevar, jāņem ar viltu”.  Frodi bija izdomājis viltību, izplatot baumas, ka ir miris, un viņa kareivji nu taisījās viņu apglabāt. Kad aizsardzība tika noņemta un sākās svinības Paltiskas (Paltisca) Vespasa pilī, negaidīti uzradās Frodi un ieņēma to. Pētnieki uzskata, ka Paltiskas pilsēta rūsu zemē varētu būt Polocka, taču paliek nelielas šaubas, jo rūsi šajā laikmetā kā zviedru vikingi varētu būt dzīvojuši arī citur Baltijas piekrastē (piem. Rotalia ).

Polockas kņazistes laikā pilsēta ir dēvēta par Polotesku (Полотескъ), Lietuvas dižkunigaitijas laikā par Polacaku, pēc pievienošanas Krievijas impērijai par Polocku (Полоцк), neatkarīgajā Baltkrievijas valstī par Polacku (Полацк). Viena no versijām Polackas vārdu etimoloģiski skaidro ar baltu sakni pal-, palt-, pala, palts, palte “purvs, peļķe, lietus straume”. Pēc citas versija tas varētu būt somugru izcelsmes vārds – sāmu puolda ” krauja, krasts, stāvkrasts”, līvu paald, somu paltta, paltto (arī nozīmē “vīle, robeža”), ko skaidro ar upes stāvajiem krastiem. Tāpat Lietuvā ir milzīgs vietvārdu skaits, kas saistīti ar upju vārdiem (e.g. Panevėžys, Pasvalys, Pašušvys, Pamūšis, Pajūris), arī Palota (baltkrievu Палата́, krievu  Полота́) varētu būt veidojusies līdzīgā veidā (pie letiem/latiem?). Savukārt Polackas vārda izskaņa (Полотескъ, Полоцк,По́лацк)  ir īpaši raksturīga baltkrievu vietvārdiem, kas veidojās no upju vārdiem (Polocka, Minska, Pinska, Vitebska, Slucka). Polackas zeme kļuvusi par sava veida baltu un krīvu vārdu kaltuvi.

800px-Barys_rock_in_Druja
Borisa akmens pie Drujas

Polackas vēsture ir ļoti interesanta, taču pakavēšos pie dažiem svarīgiem notikumiem Latvijas vēstures kontekstā.

Polackas laika grāmatās minēts Polackas ķēniņa Rogvoloda Vseslaviča (arī Boriss)  iebrukums zemgaļu zemē 1106.gadā, kur viņš tika sakauts, zaudējot 9000 vīrus. No viņa laika līdz mūsu dienām saglabājušies daži t.s. “Borisa akmeņi” ar iekaltajiem krustiem, kas tikuši novietoti uz galvenajiem tirdzniecības ceļiem.

No Livonijas Indriķa hronikas zināms, ka meslus Polockas kņazam maksājuši (tributa solvebant) gan līvi, gan leti, kas dzīvojuši uz Daugavas ceļa. Vikingu laikā meslu ievākšana bija ierasts nodevu iekasēšanas veids, dažkārt meslus maksāja kaimiņu ciltis, lai atpirkots no kara un nodroīnātu sev aizradzību.  Anglijā šī sistēma tika saukta par  danegeld (“dāņu nauda”), kas tika ievākta līdz pat 12.gadsimtam, kad sāka veidoties feodālā sistēma. 1184.gadā pirmais Ikšķiles bīskaps Meinards dabūja atļauju un dāvanas no Polackas ķēniņa Vladimira (Vladimirs Vseslavičs, rex Woldemaro de Ploceke) kristīt Daugavas līvus un sāka celt Ikšķiles baznīcu. Indriķis plaši attēlo Polackas neveiksmīgos gājienus Līvzemē un Rīgas arhibīskapa aizstāvību. 1203.gadā Polackas Valdemārs ar karaspēku ierodas Ikšķiles pilī, jo līvi pārstājuši maksāt meslus, tad līvi viņam naudu piesola. Kad polockieši nonāk Salas pili, Rīgas bīskapa vīri ar stopiem gan tos apšauda. Polackas meslu kundzība izbeidzās arī Kokneses un Jersikas valstīs, kas nonāca Livonijas kristīgās baznīcas un krustnešu aizsardzībā. 1212.gadā Jersikā bīskaps Alberts un Polackas Vladimirs beidzot noslēdz mūžīgo mieru pret lietuvjiem un citiem pagāniem, nodrošinot brīvu tirdzniecību pa Daugavu. 1227.gadā bīskaps Alberts noslēdz tirdzniecības līgumu ar Smoļenskas kņazisti, kad Polacka nonāca Rīgas pakļautībā.

Kopš 1240.gadiem Polackā sāk nostiprināties lietuvieši, 1243.gadā Mindauga brāļadēls Tautvils apprecēja Polackas kēņiņa Bračislava meitu. 1250.gadā viņš pieņēma kristietību no Rīgas arhibīskapa, bet 1254.gadā saņem Polacku kā lēni no Lietuvas karaļa Mindauga, kur valda līdz 1263.gadam. Polackas teritorijā īslaicīgi tika nodibinātas katoļu bīskapijas – Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis) un Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). Pēc Tautvila dēla nāves 1290.gadā Polacka paliek Rīgas arhibīskapijai, kur atradās Livonijas ordeņa karaspēks, bet 1307.gadā tā Polacku pārdod Lietuvai, kas tādā veidā nonāk Lietuvas dižkunigaitijā. 1338. gadā Lietuvas dižkungs Ģedimins noslēdza līgumu ar Rīgu, kas regulēja viņam pakļautās Polockas un Vitebskas tirdzniecību pa Daugavas ūdensceļu. Cauri Rīgai ar strūgām galvenokārt tika izvests vasks un zvērādas, bet ievesti Flandrijas audumi, Nīderlandes, Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas un Spānijas sāls, Baltijas un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes, metāli, dārgakmeņi, vīni un alus. 1498. gadā Polockai tika piešķirtas Magdeburgas tiesības un tā tika izsludināta par vienīgo tirdzniecībai ar Rīgu domāto preču noliktavu Lietuvas dižkunigaitijā, bet Rīgas tirgotājiem aizliedza braukt garām Polackai uz Vitebsku vai Smoļensku. Tāpat krievu preces rīdzinieki drīkstēja pirkt tikai Polackā.

800px-Polacak,_1579
Stefana Batorija Polockas aplenkums 1579.gadā

KategorijasBaltkrievijaBirkas:, , , , , , , , , ,

1 komentārs

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s