Vandaļi

AD 455 vandaļi izlaupīja Romu. Droši vien viņi ne ar ko neatšķīrās no citām barbaru tautām, taču tieši viņiem ticis gods kļūt par lielākajiem postītājiem. 1794.gadā Bluā abats un Ģenerālštatu deputāts Anri Greguārs lietoja terminu “vandalisms”, attiecinot to uz mākslas darbu un pieminekļu iznīcinātājiem Lielās franču revolūcijas laikā, kas ātri vien izplatījās visā Eiropā.

Vandals_Migration_it
Vandaļu migrācija

 

Mūsdienās vēsturnieki mēdz uztvert vandaļus ne tikai par kultūras grāvējiem, bet arī sava veida Romas kultūras turpinātājiem, kas pārņēmuši viņu dzīves veidu. Vandaļus apraksta Bizantijas imperatora Justiniāna vēsturnieks Prokopijs no Cēzarejas (Προκόπιος Καισαρεύς), kas devās līdzi ģenerālim Belisāram karos pret vandaļiem un aprakstījis to divās krājuma “Vēstures par kariem” grāmatās. Savās iekarotajās teritorijās vandaļi piekopa greznu dzīves veidu, gāja romiešu termās, valkāja zīdu, kopa dārzus un labi ēda. Viņu izklaides iekļāva teātrus, hipodromus un medības. Kartāgas pilsētā Ziemeļāfrikā, ko vandaļu un alānu karaļa Geiseriha (Geisarîx) vadībā vandaļi pakļāva 439.gadā, viņi cēluši baznīcas un skaitīja latīņu dzeju.

haidra19
Vandaļu kapela Haidrā (Haïdra, حيدرة‎), Tunisija

Būdami ariāņu kristieši viņi krasi vērsās pret trinitariāņu katoļiem. Viņu administrācijas valoda bija latīņu. Vandaļiem bija arī savi barbari, ko pazīst kā Ziemeļāfrikas berberus. Vandaļu latīņu valoda līdz ar arābu iekarojumiem atgriezās Spānijā 7.gs., kur savulaik viņi bija apguvuši kuģošanas mākslu par biedu Vidusjūras civilizācijai. Mūsdienu Spānijas dienvidu provinci Andalūziju (Andalucia, berberu Andalus vai Wandalus), iespējams, sauc vandaļiem par godu. Arābi nosauca iekaroto Ibērijas pussalu par al-Andalus ( الأندلس‎), kas sākotnēji varētu tikt attiecināts uz kādu ostu vai arī salu, jau 715.gadā šo nosaukumu lieto uz arābu monētām.

 

Vandaļi šķērsoja Pirenejus 409.gadā un kā Romas fœderatisaņēma Galēcijas (Gallaecia) provinci Spānijas ziemeļrietumos un Baetiku (Hispania Baetica) dienvidos, taču drīz vien gotu spiediena rezultātā meklēja patvērumu Ziemeļāfrikā. Lielā ātrumā līdz ar citām ģermāņu ciltīm vandaļi sirodami virzījās pāri Gallijai pēc Reinas šķērsošanas 406.gada ziemā. Pirms tam rakstiskās liecības par vandaļiem ir saglabājušas no 2.gadsimta, kad viņi dzīvojuši pie Romas impērijas robežām gar Donavas upi. Jordāns gotu vēsturē Getica velta ne pārāk glaimojošus vārdus vandaļiem. Viņš piemin vandaļu Silingu un Astingu ciltis (Hasdingi), vandaļu konfliktus ar markomaņiem un gotiem. Astingu cilts virsaiši Rauss un Rapts esot ienākuši Romas Dāķijas provincē. Vēlāk Konstantīns Lielais piešķir vandaļiem zemes Panonijā pie Donavas. Ap šo laiku vandaļi pieņem ariānisma kristietību. Silingu cilts esot dzīvojusi aiz Vandaļu kalniem, kas varētu būt mūsdienu Sudetu kalni Čehijā, savukārt Silēzijas novada nosaukumā atbalsojas pašu Silingu vārds.

Līdzīgi gotiem mūsdienu Polijas teritorijā vandaļi nonāca no Skandināvijas, apmetoties Silēzijā starp Vislas un Oderas upēm. Plīnijs Vecākais min cilti ar nosaukumu Vandalii starp citām ģermānu tautām. Savukārt Ptolemaja, Strabo un Tacita pieminēto Lugii cilti vēsturmieki saista tieši ar vandaļiem. Domājams, ka sākotnēji viņi dzīvojuši ķeltu pakļautībā (Lugus ir ķeltu dieva nosaukums, ko Cēzars De Bello Gallico identificēja ar Merkuru), tad citu ģermānu cilšu pakļautībā. Pēc Lielās tautu staigāšanas ap 8.gs. šai zemēs parādās vendu ciltis, ko saista ar slāviem, bet latīniski vendu apdzīvoto zemi joprojām dēvē par Vandalia. 16.gadsimtā dāņu un zviedru karaliskās ģimenes, kā arī Meklenburgas hercogi pretendēja uz dižciltīgo izcelsmi arī no senajām vandaļu ciltīm. Zviedrijas karaļa oficiālais tituls līdz pat 1973.gadam bija Suecorum, Gothorum Vandalorumque rex (zviedru, gotu un vandaļu karalus), ar ko saistīja trīs kroņus Zviedrijas ģerbonī.

Vandaļu vārdu etimoloģiski skaidro ar ģermāņu darbības vārdu *wand– klejot, ceļot, iet, doties, staigāt. Daži pētnieki saista viņu vārdu ar ģermāņu dievieti Aurvandil jeb starojoša klejotāja, rīta zvaigzne, no kuras vandaļi varētu būt cēlušies. Skandināvijā par vandaļu varbūtējo dzimteni uzskata Zviedrijas Vendelu Uplandē (Vendel, pirmsvikingu laikmetu Zviedrijas vēsturē sauc par Vendelas periodu), taču par tādām uzskata arī Hallingdal Norvēģijā un Dānijas Vendsyssel Jitlandē.

Münze_50_Denari_-_Gelimer_-_König_der_Vandalen
Vandaļu karaļa Gelimera denārijs

Austrumģermāņu vandaļu valodā, kas ir radniecīga gotu valodai, nav saglabājies neviens pierakstīts teikums, vien atsevišķas frāzes un pāri simtam personvārdu, kas atrasti romiešu un bizantiešu vēsturiskajos avotos par vandaļu karaļiem, uz kapakmeņiem, monētu uzrakstiem un atsevišķiem priekšmetiem. 50 vārdu, kas tika analizēti jau 19.gs. (Wrede, 1886), kuriem klāt nākuši vēl 90 vārdu no 20.gs atradumiem.

 

Daži piemēri no vēsturē palikušajiem vandaļu karaļu vārdiem, ar kuriem sensenos laikos varētu būt bijuši saistīti skandināvu dižciltīgie:

Wisimar (-335) protoģerm. *wîsan “vadīt, vest” + *mêrijaz ‘slavens’

Gôdagisl (359–406) *gôða– ‘labs’ + *gîsila ’bulta’

Guntharîx (407–428) *gunþjô ‘kauja’ *rîkaz ‘varens, karalis’

Geisarîx(428–477)   *gaiza– ‘šķēps’ *rîkaz ‘varens, karalis’

Hûnarix (477–484) *huni– ‘Huņņi’ + *rîkaz ‘karalis’

Gunthamund (484–496) *gunþjô ‘kauja’ *munduz ‘aizstāvis’

Thrasamund (496–523) *þrasa ‘izaicinājums’ *munduz ‘aizstāvis

Hildirîx (523–530) *hildjô ‘kauja’ *rîkaz ‘karalis’

Geilamîr (530–534)   *gaila– ‘prieks’+ *mêrijaz ‘slavens’

 

Commendatus

v$T2eC16Z,!wsE9suwyR1FBSVSuC33g!~~60_35

Tracing the Language of the Vandals

History of the Wars. Books III and IV. The Vandalic War  Procopius

 

KategorijasĢermāņiBirkas:, , , , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s