Salaca

Salaca senatnē atdalīja lībiešu apdzīvoto Metsepoli un igauņu Sakalas zemi. Indriķa hronika Salaca (Saletsa, igauniski Salatsi) ir pieminēta saistībā ar krustnešu karagājieniem uz Sakalas, Sontaganas un Ridalas zemēm Igaunijā, kā arī cīņām ar sāmsaliešiem, kas 1216.gadā iebrauca Salacā un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru (Astijärv, Astigerwe). Jau 1205. gadā Metsepoles novadā priesteris Alobrands esot dibinājis baznīcu un uzsāka kristietības sludināšanas misiju, tika izveidots arī tirdzniecības atbalsta punktu. Bīskaps Alberts 1226.gadā Rīgas arhibīskapijas Līvu galā licis celt mūra pili  (Salis vai Salismünde) Salacas upes stāvākajā ziemeļu krastā, apmēram puskilometru no upes grīvas , lai pārraudzītu pieeju Salacas ūdensceļam. Tātad līdzīgi Rīgai nocietinājumi tika celti tuvāk upes grīvai nekā ierasts vikingu laikos. Osta un satiksmes ceļu tīkls ļāva Salacgrīvas apkārtnes iedzīvotājiem iegūt papildlīdzekļus tirgojoties. Ziemā tirgoņi devās pāri Rīgas līcim pa ledus ceļu.

Arheologi centušies pierādīt, ka Salacgrīvas tuvumā jau iepriekš atradusies nocietināta lībiešu pils, kas pasargātu no iespējamiem vikingu uzbrukumiem no jūras puses. Taču, visticamāk, vikingiem tas nebūtu bijis nekāds šķērslis. Līdzīgi sirojošie vikingi rīkojušies arī citās pasaules malās, izzēģelējot daudz lielākas un mazākas upes. Normandijas iekarojumi laikā, piemēram,  845. un 885.gadā notikuši nozīmīgākie vikingu uzbrukumi Parīzei, ko viņi ar laivām sasniedza pa Sēnas ieleju. Lai gan Salacas upes nozīme lielo satiksmes ceļu tīklā varētu būt mazāka, ieskatoties kartē, var redzēt, ka tas varētu būt ideāls ceļš, lai caur Burtnieku ezeru, no kura Salaca iztek,  sasniegtu igauņu zemes, pa Rūju, Sedu un mazākām upītēm aizbraucot līdz pat Vircezeram, vai pa Briedi līdz Gaujas krastiem ap Valmieru. Turklāt skarbajiem vikingiem tas varētu būt acīm tīkams izbrauciens pa skaisto Salacas ieleju ar devona – sarkanās smilšakmens atsegumiem, stāvajiem krastiem un daudzām alām.

Salaca

Netālu no Salacas iztekas no Burtnieku ezera Riņņu kalniņā esot atrasta senākā apdzīvota vieta Latvijā ar kapu vietu, kuras vecums ir ap 5000 gadu. Zvejnieku ciemats šeit pastāvējis jau vidējā akmens laikmetā. Vēlāk novadā apmetušies lībieši. No lībiešu valodas arī cēlusies virkne šī novada ģeogrāfisko nosaukumu, piemēram, upes Salaca, Ķirele, Iģe, Ramata. Burtnieku ezers  turklāt bija dabiskā robežšķirtne starp lībiešiem, igauņiem un latgaļiem, kur varētu saplūst preces arī no citiem novadiem.

Staiceles pilsētiņa veidojās vietā, kur 19.gadsimta sākumā bijis tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja mājiņa Salacas krastā. Līdzīgi veidojās arī Mazsalaca, kur senos laikos bijusi  pārceltuve un krogi. Ap 1861. gadu, kad Valtenberģu muižas īpašnieks Arnolds Fītinghofs zemniekiem par dzimtu iznomāja pirmos apbūves gabalus, šajā vietā sākās pirmo namu celtniecība. Šajā laikā uzcēla pirmo tiltu pār Salacu.

Mazsalacas tuvumā atrodas leģendām apvītais Skaņaiskalns. Viena no teikām stāsta par skaisto Valtenberģu muižas barona Falkenberga meitu Eleonoru, kura bija iemīlējusies vienkāršā puisī, kas strādājis muižā. Lai to neuzzinātu barons, viņi satikušies slepus. Ik vakaru Eleonora devusies pastaigāties gar Salacas krastu, bet puisis caur mežu tai pretī. Lai abi varētu satikties, puisis stāvajā krastā iecirtis pakāpienus, kurus tagad sauc par Sapņu trepēm. Taču ilgi viņiem noslēpumu nav izdevies saglabāt. Kādu nakti barons viņus pārsteidzis un pārzinādams melno maģiju trakās dusmās triecis pret zemi savu zizli, pārvērsdams puisi par klinti, bet meitu – par upi. Kopš tā laika abi uzticamie mīlētāji – Skaņais kalns un Salaca – ir nešķirami. Bet barons esot pārvērties par vilkati un, pilnmēness naktīs būvējot mēnesstaru tiltu pār upi, cenšoties izpirkt savu vainu un savienot mīlētāju sirdis.

Salacas upes nosaukumu saista ar kādu citu teiku. Senos laikos pie Skulberģu muižas klints sienā bijis avots, no kura  izplūdis sāļš ūdens, ko lietojuši sāls vietā. Zobenbrāļu krustnesis avota tuvumā uzcēlis pili (starp citu, Mazsalacas vāciskais nosaukums ir Salisburg, lai gan nekāda pils tuvumā te tomēr netika celta) un sācis par ūdeni ļaudīm prasīt maksu. Ļaudis sūdzējušies Dievam. Un noticis tā – avota ūdeņi satecējuši upē, bet avots izsīcis, upi sākuši saukt par Sālsaci, kas laika ritumā pārtapusi par Salacu.

Līdzīgi vietvārdi ir sastopami arī Lietuvā un citur Latvijā – Saločiai, Salate, Solata, ko varētu saistīt ar „salas” (insula) vārdu un novadam atbilstošu galotni. Tikai salu te it kā neesot, ja vien neskaita tos pašus igauņu saleniekus, kas iebraukuši Salacā un kurus piemin Livonijas Indriķis.

Daudzos avotos ir minēts, ka visticamāk upes nosaukums ir cēlies no senā lībiešu  upes nosaukuma Saletsa (citā variantā Salats vai igauniski Salatsi), nekas vairāk. Lībiešu valodas vārdnīcā atrodami vārdi salā, salāažā un sa’llit ar nozīmi noslēpums, slepenība. Nez kā lībiski būtu ala?

GraberderLivenInteresantu faktu atradu Rīgā dzimušā vācu gleznotāja un rakstnieka Johana Ulriha Bēra grāmatā par lībiešu kapavietām „Die Gräber der Liven: Ein Beitrag zur nordischen Alterthumskunde und Geschichte”. Rakstot par somugru dzelzsrūdas ieguvi un metālapstrādi senajos laikos, viņš piemin kādu somu no Torsingas, kas bija atklājis sudraba atradni un turējis to slepenībā. Kalnraktuve ieguva vārdu Sala jeb Salla, kas somu un igauņu valodās arī nozīmē noslēpums. Mūsdienās Zviedrijas Fālunas vara  raktuvēs kādu ieguves vietu netālu no Salas sauc par Finngrufwan (somu raktuves) un līdz pat Gustava Ādolfa laikiem  tur esot dzīvojuši somi. Kādus noslēpumus glabā Salacas krasti, atliek vien minēt.

 

KategorijasSomugri, UpesBirkas:, , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s