Eridanos

Ovīdija Metamorfozēs Faetons nonāk debesīs, lai noskaidrotu saules dievam Fēbam (Phoebus), vai viņš tiešām esot viņa tēvs. Tad nu Fēbs zvērējis pie Stiksas upes, ka dos Faetonam, ko vien viņš vēlētos, lai apliecinātu viņa dievišķo izcelsmi. Faetons sagribējis vienu dienu vadīt tēva saules ratus. Fēbs mēģinājis atrunāt Faetonu no šīs pārgalvības, jo pat debesu tēvs Juputers nav uzdrošinājies vadīt ugunīgos ratus ar liesmas izelpojošiem zirgiem, taču aizsvilies Faetons bija nepielūdzams. Nākamajā rītā iejūgtie saules zirgi, izjutuši saules dieva svara trūkumu, novirzījas no ierastā ceļa. Apstulbis Faetons nolaidis grožus un nevaldāmi zirgi aizjoņojuši, svilinot zemi, dadzinot augus, etiopiešu ādu padarot melnu, pārvēršot Āfriku tuksnesī, nosusinot pasaules upes un ezerus… Zeme raudot vērsās pie Jupitera. Ieraugot Faetona neprātību, viņš dusmās ar zibens bultu notrieca jaunekli, kas kvēlodams ievēlās Eridānas upē saules rieta zemē. Faetona māsas Heliādes, apraudot brāļa navi Eridānas krastos, dievi pārvērta par papelēm, bet viņa draugu Kiknu – par gulbi (Cygnus zvaigznājs). Papeles (vai varbūt tomēr priedes ?) no tā laika bez apstājas raud un to asaras izskalojas krastā dzintara veidā.

551px-Eridanos_-_former_fluvial_system.svgSenajiem grieķiem Eridāna ir bijusi dzintara pārpilna upe tālu ziemeļos (sengrieķu ριδανός dzintars) hiperboreju zemē. To asociēja gan ar Po Itālijas ziemeļos, gan ar Donavu (Istru), pa kurām latīņu sievām dzintara rotas laikam gan būs ceļojušas. Taču Tacits piemin tieši aistus kā vienīgo tautu, kas vāc dzintaru (glesum) jūras krastā. Aisti saistās ar senajām baltu tautām, bet Igaunijas mūsdienu nosaukums Estonia arī varētu būt nācis no aistiem. Ne velti lielākais ezers Baltijā Peipuss (Peipsi) izklausās pēc romiešu saules dieva Fēba vārda (Phoebus, Pēbs-Peibs?, igauņu päike – saule, päev – diena, pikne – zibens). Mūsdienās ar Eridānas vārdu apzīmē Baltijas jūras upju sistēmu, kas senatnē bija varena upe, kuras krastos veidojās bagātīgi dzintara nogulumi, kas tika skaloti Dzintara jūras krastā. Eridp Tas izskaidrotu, kāpēc reizēm Eridānu saista gan ar Vislu, gan Daugavu, gan citām upēm, kas atrodas tuvāk dzintara ieguves vietām. Austrumu domātāji to saista ar Jordānas upi un arī ar Sarkano jūru, kuru debesu līdziniece ir Eridāna (Caesius). “Kaut kur tālu ziemeļos hiperboreju zemē” ir pietiekami mistiski gan senajiem grieķiem, gan mūsdienu cilvēkiem, tadēļ vismaz debesīs zvaugznājs ar Eridānas upes vārdu ir atrodams pilnīgi droši.

Hiperboreji, kas dzīvojuši aiz ziemeļa Boreja alas, pēc senajiem priekšstatiem dzīvojuši laimīgā zemē, jo saule viņiem spīdējusi visu dienu (gan tikai pusgadu).No Hiporborejas nācis arī olimpiešu dievs Apolons, tur dzīvojusi viņa māte Lēta, tādēļ katru ziemu viņš devās uz zemi, kur saule lec. Šīs zemes galvenā upe ur bijusi Eridāna, kurai garām braucošie argonauti sajutuši liesmojošā ūdens smārdu, kas nāca no Faetona nāves vietas. Tās krastos augušas papeles un peldējuši gulbji. Sengrieķu varonis Hērakls pēc nostāstiem ir nonācis Hiperboreju zemē divreiz. Vienreiz viņš meklēja pasaules straujāko Kirēnas briežu māti, citreiz – Hesperīdu zelta ābolus. No Hiperboreju zemes Hērakls uz Grieķiju atvedis ari olīvkoku un iestādījis to Olimpijā. Kopš tiem laikiem olimpisko spēļu uzvarētājiem galvā liek olīvkoka zaru vainagu.

KategorijasDažādi, UpesBirkas:, , , , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s