Klint

Baltijas klints (igauniski Balti klint) ir erodēta kaļķakmens klints 1200 km garumā, kas sākas no Zviedrijas Ēlandes salas, šķērso Baltijas jūru, veido Igaunijas ziemeļu piekrasti (300 km) un sniedzas līdz Lādogas ezeram Krievijā. Pāri klintīm plūstošās ziemeļu Igaunijas upes veido gleznainas krāces un nelielus ūdenskritumus. Ziemeļigaunijas kaļķakmens krasts ir kā pasaules vēstures grāmatas akmens versija, kas atsedz minerāļu slāņus, kas veidojušies pirms 600 miljoniem gadu, nogulsnējoties jūras dzelmē.

klindiosad_uus_ing
Baltijas klints daļas

Klint zviedru un dāņu valodās nozīmē stāvkrastu, krasta nogāzi. Zviedru valodā šim vārdam ir arī slīpās kalnu nogāzes un arī rudzupuķes nozīme. Baltijas jūras austrumkrasta tautu valodās tas būs ieviesies vikingu laikmetā, ir sastopams gan latviešu klints, gan igauņu klint, arī lietuviešu valodā klintis (ar nozīmi kaļķamens). Zviedru ģeologs Martinsons skaidro vārda izcelsmi ar protoskandināvu klev, kas apzīmēja jūras vai upes stāvo krastu. Vārds caur skotu valodu ir aizceļojis uz angļu valodu clint, bet ar nedaudz mainītu nozīmi, apzīmējot mazākus kaļķakmens blāķus (clints), kas izveidojušies spraugās starp lielākiem kaļķamens veidojumiem (grikes). Vācu un norvēģu vārda forma ir Glint (līdzās Kliff), krievu – глинт. Angļu valodā parasti izmanto vārdus cliff, coastal cliff, escarpment.

Igauņu valodnieki ir atraduši liecības par klint un glint vārda izmantošanu jau 14.gadsimtā ar nozīmēm stāvkrasts, krants, krauja, kalns, kalna virsotne, smilšu krasts, sēta vai robeža. 1349.gada kādā robežstrīdā Tallinas rātē tas ir minēts gan sētas, gan kaļķakmens sienas nozīmē (glintmure). 1481.gadā atrodamas ziņas par kādu Jākobu, kas dzīvojis klints pakājē (under deme klinte, Klynthe, klinde). Dienvidigauņu Gutslafa valodas gramatikā (1648) atrodams vārds kiwwi-klindt (akmens klints), arī vēlāk klint parādās stāvas kraujas un jūras stāvkrasta nozīmē. Klint tiek uzskatīts par lejasvācu aizguvumu (arī latviešu valodā), tādēļ igauņu valodnieki mēģinājusi to visādi igauniskot ar tādiem vārdiem un salikteņiem  kā maltsa kallas vai kõrge kallas (stāvkrasts), kallastik, pank (klints), pankarannik (klinšu krasts), paekallas (kaļķakmens upes krasts),  paerannik (kaļķamens jūras krasts), paesein (kaļķamens siena), järskrannik (stāvkrasts)… Mūsdienās nez kāpēc plašāk izmantots tiek vārds paekallas, kas gan pēc būtības apzīmē upes, nevis jūras krastu.

BaltiCSEa

Baltijas klints atrodas  starp Fenoskandijas jeb Baltijas vairogu un Austrumeiropas platformu. Daži pētnieki to uzskata par pēcleduslaikmeta jūras dienvidu krastu. Ir arī hipotēze (t.s. Pra-Ņevas hipotēze) par milzu upes krastiem, kas tecējusi no Baltās jūras uz rietumiem pa robežu starp kristālisko iežu Baltijas vairogu un mīkstāku nosēdumiežu klātu Austrumeiropas platformu. Tā kā kreisajā krastā bijuši mīkstāki ieži, tā pamazām tos izgrauzusi un nobīdījusies uz dienvidiem.  Pēc gigantiska nosēdumu kompleksa (100 000 km²) atklāšanas Ziemeļjūrā pie Dānijas šaurumiem, tā tiek saistīta ar milzīgu Eridanas upi, kurā Pra-Ņeva varētu būt bijusi tās austrumu pieteka. Tās  izskalotie ieži tad būtu nosēdušies Eridanas deltā. Senā milzu upe izzudusi pēc kontinentālā ledāja ienākšanas pirms miljoniem gadu.

 Latvijai ir raksturīgi Devona laikmeta smilšakmens, dolomīta, māla un ģipšakmens nogulumi, kas veidojušies seklā jūrā tagadējā Latvijas teritorijā. Savukārt Igaunijas ziemeļus un Baltijas klinti veido vēl senāki kembrija un ordovika nogulumi. Uz dienvidiem no tās Baltijas jūrā ir arī Silūrijas klints (Gotlandes-Sāmsalas klints), kas ir ģeloģiskais posms starp ordoviku un devonu. Savukārt Somijas dienvidu piekrastei raksturīgi Fenoskandijas vairoga kristāliskie proterozoja ieži. Kalmāras jūras šaurumā Zviedrijā kristāliskās klintis un nogulumiežu atsegumi atrodas vistuvāk (10 km attālumā). Igaunijas Roņu salā sir vērojams arī Rīgas līcī esošā Devona klints atsegums.

Ģeoloģisko periodu nosaukumi radušies 19.gs. vidū, 577px-Wales_pre-Romanveicot pamatīgus ģeoloģiskos pētījumus Velsā. Tādēļ paleozoja periodi, t.i. laikemts, kad strauji izplatījās dabas daudzveidīgie dzīvie organismi, proti,  Kembrijas, Ordovikas un Silūrijas periodu nosaukumi saistās ar Velsā dzīvojošām ciltīm pirms romiešu ienākšanas. Kembrija (Cymru, Cambria) ir klasiskais Velsas nosaukums, savukārt Devona arī ir kādreizējo britu ķeltu apdzīvota Anglijas dienvidrietumu daļā.

Commendatus

North Estonian klint

Baltijas jūra. Ģeoloģija un ģeotūrisms

KategorijasMare BalticumBirkas:, , , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s