Scandia

659px-Satyr_griffin_Arimaspus_Louvre_CA491
Grifona cīņa ar vienacaino Arimaspu

Senajiem grieķiem un romiešiem bija diezgan miglains priekšstats par Eiropas ziemeļiem. Par Arktisko loku senie grieķi sauca  Lielā Lāča zvaigznāja loku (Arktos), kas bija tālākā vienmēr redzamo zvaigžņu robeža. Eiropa, Āzija un Āfrika tika uzskatītas par trīs salām, ko aptver milzu pasaules Okeāns. Hērodots ap 450 AC rakstīja par isedoņiem (Issedones), kas dzīvoja Skitijas ziemeļos, kas savukārt ir stāstījuši par vēl tālāk uz ziemeļiem dzīvojošiem vienacainiem garmatainiem arimaspiem (Arimaspi). Tie dzīvojuši pie alas, no kuras pūta skarbais ziemelis Borejs. Aiz tiem dzīvojuši grifoni, kas sargājuši no zemes dzīlēm nākošo zeltu, bet vēl tālāk dzīvojuši hiperborieši (Hyperborei), kas senajās pasaules kartēs līdzās mistiskajām amazonēm nereti tika attēloti apdzīvojam  pasaules ziemeļus. Romiešu dabas filozofa Plīnija (23-79 AD) enciklopēdiskajā darbā  Naturalis Historia (77-79 AD) pirmo reizi parādās Skandināvijas (Scatinavia, Scadinavia) un vienlaicīgi arī Skandijas (Scandia) nosaukumi, kas apzīmē dažādas salas uz ziemeļiem no Britānijas, uz austrumiem no Kimbrijas (Jitlande) virs Skitijas, Sarmātijas un Ģermānijas.

PtolemyWorldMap
Ptolemaja pasaules kartes 15.gs. kopija, Wikipedia

Antīkās zināšanas par pasaules ģeogrāfiju tika apkopotas Klaudija Ptolemaja Geographia (ap 150 AD), kas  ir vienīgais karšu krājums, kas ar arābu starpniecību ir nonācis līdz mūsdienām, taču bija nezināms eiropiešu barbariem, ja nu vienīgi atsaucēs no citu autoru darbiem. Ptolemaja atlantā, izmantojot konverģējošo meridiānu pareizo projekciju attēlošanas  metodi, tika precizētas Britu salu kontūras,  sāka veidoties Baltijas jūras piekrastes aprises (Germanicus oceanus, Sarmaticus oceanus, Venedicus sinus) kā uz ziemeļiem izstiepta  līnija, savukārt Skandija tika attēlota kā liela sala līdzās trim mazākām Skandijas salām uz austrumiem no Jitlandes pussalas (Cymbria).

Vēlāk nozīmīgs lielās salas apraksts parādās Jordāna gotu tautas vēsturē Getica (551 AD) ar vārdu Scandza, kas atrodas arktiskajā Okeānā un kurai ir citrona lapas forma (folium citri) ar uztūkušām malām un konusveidīgo pagarinājumu galā. Salai pretī ir Vistulas upe, kas iztek no Sarmatijas kalniem un trīskāršā grīvā ietek arktiskajā Okeānā, atdalot Ģermāniju no Skitijas. Salas austrumos ir liels ezers, no kura iztek Vagus upe, kas ieplūst Okeānā. Skandijas rietumos  ir milzīga jūra un ziemeļos plašs nekuģojams Okeāns, no kura ar zemes strēli atdalīts līcis veido Ģermāņu jūru. Tur arī izkaisītas daudzas salas, kurās pa aizsalušo ledu ziemā var nonākt vilki. Lielā sala dēļ tur neesot medu vācošo bišu spietu. No Skandijas salas kā no ļaužu stropa vai tautu dzemdes (Scandza insula quasi officina gentium aut certe velut vagina nationum) nāca gan goti, gan daudzas citas tautas.

KONICA MINOLTA DIGITAL CAMERA

Ptolemaja Magna Germania karte un Scandia sala Europæ IV

Ptolemaja atlanta tekstu kopija pēc tūkstoš gadiem tika jaunatklāta 14.gadsimta beigās Konstantinopolē un tika nogādāta Florencē, kur tika iztulkota latīniski (Jacobus Angelus) . Drukātā izdevumā ar iegravētām bildēm Ptolemaja Geographia pirmoreiz tika izdota Romā 1477.gadā un ziemeļos viņpus Alpiem Ulmā 1482.gadā. Lai atlantā ietvertu 15.gadsimta zināšanas par pasauli, Ptolemaja kartes tika papildinātas un pārstrādātas, to paveicis Nikolajs Ģermānis(Nicolaus Germanus) darbā Cosmographia ap 1467.gadu, kas bija pamats arī turpmākajiem Ptolemaja atlanta  izdevumiem. Papildinātas kartes iekļāva modernās Spānijas, Itālijas un Ziemeļvalstu karti, vēlāk arī citas. Mūsdienās par pazudušo uzskatīto Skandināvijas karti izstrādājis Klaudijs Klāvs  (Claudius Clavus), virs Skandijas salas kā Gotijas kontinentālā turpinājuma pussalu attēlojot arī Grēnlandi (ko atdala Mare Cangelatum). To  arī izmantojis Nikolajs Ģermānis. Vēlākā kartes versijā Grēnlande jau tiek attēlota virs Skandijas, bet Īslande, kas sākotnēji attēlota starp Skandiju un Grēnlandi,  pavirzās vēl tālāk uz rietumiem.

Baltijas piekraste Ptolemaja kartēs tika attēlota kā plats līcis bez Kurzemes pussalas, Rīgas un Somijas līča, tajā ietecēja 4 mīklainas upes Chronos, Rudon, Turontes un Chersinus. Skandināvijas kartē jau parādās Prūsija un Livonija. Atšķirībā no Zviedrijas Skandināvijas salas austrumos (Suetia, que est Gottia occidentalis) Livonijas Baltijas jūras piekraste tiek saukta par Gottia orientalis. Te parādās tādi vietvārdi kā Dansor (Danciga), Oxilia (Sāmsala), Riga (dienvidos no Fursta upes) un Ungradia aliter Revalea civitas (dienvidos no Avenas upes), Virona, Nogarden pie Tredienas upes, Oflandia un Roderin. Ziemeļos attēlota arī Finlappelanth. Tālāk gan ir apdzīvotas zemes gals.

Gottia
Ptolemaios 1467 Scandinavia, Wikipedia

 

Ptolemaja un Skandināvijas kartēm bija milzīga nozīme turpmākajā ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, kad tika meklēti ceļi uz Indiju pāri Atlantijas okeānam, kā arī tuvākais ceļš līdz Ķīnai uz ziemeļaustrumiem no Baltijas jūras.

Commendatus:

Ptolemaja 1467.gada inter alia Skandināvijas un Sarmātijas kartes  Cartographia

cover

Fridtjof Nansen In Northern Mists: Arctic Exploration in Early Times (1911)

Ptolemaja 1561.gada izdotās kartes

 

KategorijasSkandināvijaBirkas:, , ,

Ieraksti komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s